135. – Māte esot vietējā, bet laikam nav lielpilsētā diez ko gājis, tāpēc atgriezusies “Ratniekos” ar visu famīliju: dēlu, meitu, vedeklu, znotu un diviem mazbērniem. Visi pliki kā baznīcas žurkas…
135.
– Māte esot vietējā, bet laikam nav lielpilsētā diez ko gājis, tāpēc atgriezusies “Ratniekos” ar visu famīliju: dēlu, meitu, vedeklu, znotu un diviem mazbērniem. Visi pliki kā baznīcas žurkas…
– Būt nabadzīgam jau vēl nav nekāds grēks, – smiedamies aizrādīja Reņģe, taču Leščinskis viņu sirdīgi pārtrauca:
– Es tev pilnīgi piekrītu, tomēr – vai nav mazliet dīvaini, ka viens no tiem rīdziniekiem šorīt vietējā bodē pamatīgi iepircies. Iegādājies jaunas džinsa un izejamās bikses, divus laba auduma kreklus, kurpes un trīs pārus kokvilnas zeķu…
– Par manu naudu! Acis tādam riebeklim izskrāpēt, – Gaļina aizsvilās dusmās, taču Leščinskis viņu rāmi pārtrauca:
– To nu gan vēl nevar droši apgalvot, ka tieši par jūsu naudu viņš izdarījis minētos pirkumus. Tomēr situācija tiešām vedina tā domāt. Kur gan citur šis cilvēks varēja ņemt tik lielu naudu? Es noskaidroju gaterī, ka avansā viņš saņēmis tikai trīsdesmit piecus latus.
– Kur šo jefiņu var atrast? – noprasīja Reņģe. Vienā mirklī viņš bija kļuvis drūmi nopietns.
– Droši vien mājās, jo gaterī Zvirgzds šodien neesot redzēts, – paskaidroja Leščinskis.
– Tad nav ko pļāpāt. Braucam, – stingri noteica Reņģe un tvēra pēc zilā formas mēteļa, ko bija pakāris uz nagliņas pie krāsns. Cēlās arī sieviete. Pēc brīža “Ņiva” jau ripoja pa pagasta centra galveno ielu. Pie kafejnīcas Reņģe tomēr pieturēja, jo Leščinskis gribēja nopirkt smēķus. Arī Gaļina pieteicās līdzgājējos. Sapratusi, ka vairs nav galvenā aizdomās turamā persona, viņa jutās daudz brīvāk un nu vēlējās apskatīt apkārtni.
Gribēja ieskriet tikai uz mirkli un tūdaļ doties tālāk, taču kafejnīcas zāles durvīs sieviete sastinga. Zāles viņā galā aiz letes stāvēja un plauktā pudeles nesteidzīgi kārtoja tas pats vīrietis, kas pirms divām dienām tik mīļi bija lūdzis atļauju piezvanīt uz Rīgu. Pagriezis galvu uz durvju pusi un pamanījis nācējus, samulsa arī Olafs. Tomēr viņš bija pietiekami gudrs, lai neļautos panikai.
– Ko policista kungs vēlas? Mums ir brīnišķīga karbonāde un šampinjoni krējuma mērcē. Lūdzu izvēlieties, – vīrietis teica, nolika uz letes stūra atvērtu ēdienkarti un grasījās iziet virtuvē.
To redzēdama, Gaļina satvēra Leščinska piedurkni. Sievietē pavēries, inspektors sadrūma.
– Uzgaidiet! Vai jūs esat tas jauneklis no “Rateniekiem”, kurš šorīt iepirkās rūpniecības preču bodē gandrīz par astoņdesmit latiem, – viņš bargi noprasīja. Gaļinas brūnās acis dzēla Olafu kā divas saniknotas lapsenes.
Ak, cik ļoti vīrietim tobrīd gribējās teikt “nē”! Tomēr viņš saprata, ka tā nav izeja. Varbūt ar meliem izdotos apmānīt uz mirkli, taču ne uz ilgu laiku. Gan jau Leščinskis izbraukātu māju un izprašņātu Lanu.
