Romāns turpinājumos.136. Varbūt viņš tieši no kafejnīcas dotos uz veco darbavietu un jau drīz saprastu,ka Olafa ir kas slēpjams.
Romāns turpinājumos.136.
Varbūt viņš tieši no kafejnīcas dotos uz veco darbavietu un jau drīz saprastu,ka Olafa ir kas slēpjams. Jā, bet pa šo laiku vīrietis varēja izbēgt, vienīgi – uz kurieni? Filmā bēgšana uz pakaļdzīšanās allaž likās tik interesanta, bet nu, kad Olafam bija iespēja izmēģināt pašam, viņš nejuta neko vairāk kā vien stindzinoši saltu stīvumu visos locekļos.
– Kāpēc jūs klusējat? – vīrieša drudžainās pārdomas pārtrauca Leščinska skarbā un čērkstošā balss. Kā no tālienes Olafs sevi dzirdēja sakām “jā”.
– Tādā gadījumā, kur jūs ņēmāt tik daudz naudas? – neatlaidās Leščinskis.
Sapratis, ka bez izskaidrošanās neiztikt, Olafs nomurmināja:
– Vai mēs nevarētu aprunāties citā vietā?
* * *
Lana vēl nebija vakara reizi govi izslaukusi, kad no darba mājās pārradās Ints.
– Kur tad tu tik ātri? – sieviete brīnījās, taču tad atskārta, ka ir piektdienas vakars un darbs droši viens beidzies mazliet ātrāk.
Ints tikai viltīgi pasmaidīja un izvilka no kabatas šokolādi.
– Tas tev. Caurām dienām tu strādā kā čakls rūķītis, mūs visus apčubinādama, bet paldies nepasaka neviens, – viņš teica, ar patiku vērodams, ka Lanas acis iemirdzas priekā. Silts skatiens pārslīdēja pār sievietes augumu kā glāsts.
– Paldies, – Lana nomurmināja pietvīkusi, tad sarosījās. – Ja jau tu esi mājās, tad arī Olafs, mamma un bērni drīz būs klāt, bet man vēl vakariņām kartupeļi nav izvārīti.
– Par mammu un bērniem neraizējies. tie būs mājās tikai rīt, jo sarunājuši pie Jāzepa ieiet pirtī. Un Olafs… Nu, tu jau zini…, – un vīrietis nevarīgi noplātīja rokas.
Lana skumji pasmaidīja un tvēra spaiņus, taču Ints izņēma nesamo viņai no rokām un devās uz māju. Sieviete nesteidzās vīrietim sekot. Vēl brīdi viņa stāvēja, salu vēstošajā debesu zilumā vērdamās. Austrumu pusē jau bija aizkvēlojušās dažas zvaigznes. Degunu un vaigus durstīja sīkas sala adatiņas. Elpa sastinga, pārvērsdamās baltā, vieglā dūmakā. Zem Inta kājām lūstošais ledus dzinkstēja kā plīstošs stikls. Pēkšņi sievietei likās, ka dzirdējusi aiz kūts tādu kā kunkstu. Atmiņā tūdaļ atplaiksnīja vasarā piedzīvotais satraukums. No nepatīkamās apziņas, ka tepat netālu taču tika atrasts jau sadalīties sācis mironis, Lana sarosījās un jau grasījās skriet pakaļ Intam. Taču tad viņa izdzirda vēl vienu kunkstu un tādu kā būkšķi.
– Int! – sieviete uzsauca izbijusies. – Man liekas, ka aiz kūts kāds ir.
Vīrietis atskatījās un brīdi ieklausījās, tad atmeta ar roku:
– Kas nu tur var būt…
Tālāk viņš netika, jo atskanēja skaidri sadzirdams sauciens: “Mammu”. Nebija šaubu, ka saucēja ir Kristiāna. Ints nometa spaiņus un metās skriet. Kūts galā, kur visa pļava līdz pat mežam pārredzama kā uz delnas, viņš apstājās. Vīrietim līdzās tikusi, apstājās arī Lana. Tikai pārsimts metrus no kūts kūņojās liels, tumšs kunkulis – Kristiāna. Nācēja bija tik pārgurusi, ka nespēja parunāt. Palīgus pamanījusi, viņa tikai pacēla roku un kaut ko nesakarīgu nogārdza.
– Lops no cilvēka, – caur zobiem izgrūda Ints un lieliem soļiem pielēkšoja sievai. Lana pussolīti iepakaļ viņam sekoja.
– Būtu labi, ja tu varētu saturēt viņu zem vienas rokas, es ņemšu zem otras, – izrīkoja vīrietis.
Uz jautājumu, vai nav par grūtu, Lana tikai noliedzoši papurināja galvu. Taču smagi bija gan. Jau pašai sevi nest sievietei nenācās viegli, kur nu vēl balstīt radinieci radinieci, kas pati gandrīz nemaz neturējās kājās. Ledaini saltiem pirkstiem glābēju kamiešus aptvērusi, Kristiāna bija gandrīz nešus jānes, jo alkohola un tālā ceļa pārgurušās kājas spēja vairs tikai ļengani šļūkāt.
– Lupatas… Utes.. Jūs visi esat jēlnadži… Man būs tik daudz naudas, ka jums no brīnumiem žoklī atkārsies…, – sieviete šļupstēja un brīžiem bija ar varu velkama.
Tad pēkšņi viņa gari ieīdējās un grāba pie vēdera: – Vaī – ī, kā man sāp!
Ints un Lana saskatījās. Tā vien likās, ka sievietei ir sākušās dzemdības. Pati Kristiāna gan par to bēdāja maz.
