Romāns turpinājumos. 141. – Nejauc divas dažādas lietas, – izsaucās Lana. – Gaterī es biju par tevi puslīdz droša, bet tagad tā vairs nebūs.
Romāns turpinājumos. 141.
– Nejauc divas dažādas lietas, – izsaucās Lana. – Gaterī es biju par tevi puslīdz droša, bet tagad tā vairs nebūs. Mēs taču abi zinām, kā dažreiz tādās kafejnīcās iet, – un viņa pasmaidīja tik dzēlīgi, ka Olafs no dusmām pietvīka. – Kas viņa ir? Pazīstot tavu gaumi, noteikti ne vienkārša apkopēja vai naiva bārmenīte. Gan jau atkal esi ķēries pie kādas naudīgas kundzes. Varbūt esi “nocopējis” pašu kafejnīcas saimnieci? Ko, vai tā ir? Vai es pareizi uzminēju? – tincināja sieviete. Acis viņai iemirdzējās ļaunā priekā.
– Aizveries, zoss, – trakās dusmās iebļāvās Olafs. – Ne tu, muļķe, ko zini, ne saproti. Tu neesi pat tās sievietes mazā pirkstiņa vērta!
– Olaf, – ievaidējās Lana. Seju spilvenā iespiedusi, viņa sāka šņukstēt.
– Jā, činksti vien, nejēga. Tevī nav nekā tāda, kas spētu normālu vīrieti saistīt. Vai tev ir jēdzīgas drēbes? Vai tu proti sabiedrībā interesanti parunāties? Par gultu jau nemaz nerunāsim. Tur tu esi auksta kā ledus gabals. Stundām jāņemas apkārt, kamēr iekustina. Bet es esmu vīrietis! Esmu gatavs iet un darīt, bet – man vajag gandarījumu. Tu to man nespēj sniegt, bet viņa var.
Vārdi kā melna, rūgta žults gāzās pār vīrieša lūpām. Aizturētās dusmas brāzās kā strauts, kas beidzot izlauzis aizsprosta baļķus. Tomēr dīvainā kārtā runas plūdi atvieglojumu nedeva. To vietā pakrūtē krājās riebums pret Lanu un dzīvi, tomēr visvairāk pašam pret sevi. Viņš jau varēja kliegt un tēlot mīlas lietu ģēniju, tomēr bija un palika nožēlojams zaudētājs.
Lana norausa asaras un paskatījās vīrā izmisuma pilnām acīm:
– Bet, Olaf, kāpēc tad mums bija vajadzīgs vēl viens bērns? Es viņa dēļ tik daudz esmu cietusi, ka vēl ilgi nespēšu atgūties.
– Ha, bērns, – Olafs īgni iesmējās. – Baigi man vajag vēl vienu kverpli, kad jau ar to, kas ir, nevaru tikt galā. Labi vien ir, ka viss tā beidzās. Es par to tikai priecājos.
Olafa pēdējie vārdi ķēra Lanu vissāpīgākajā vietā. Tātad tas, ko viņa uzskatīja par pašu svētāko dzīvē, šim vīrietim nenozīmēja pilnīgi neko. Viņš pat nemēģināja izprast, ko izjūt sieviete, kura ziedo sevi visu, iznēsādama un laizdama pasaulē jauno dzīvību. Viņam vispār nebija nekādas izpratnes par to, kas ir dziļi cilvēciskas vērtības. Nē, Lana vairs nespēja atrasties šī cilvēka tuvumā. Viņa jutās pievilta, apsmieta un pazemota, taču ne iznīcināta. Ne vārda neteikusi, sieviete izgāja virtuvē un sāka ģērbties. Ints viņai sekoja. Izbrīnīts Olafs mirkli raudzījās notiekošajā, tad metās glābt, kas vēl glābjams.
– Kur tu iesi? Tagad taču ir nakts, ārā auksts. Naudas arī tev nav, – vīrietis runāja pielaidīgā tonī. Kad tas nelīdzēja, viņš sāka meklēt kašķi. – Ak, es nepamanīju! Arī šis jefiņš pošas tev līdzi. Pareizi, jums taču abiem ir romāns. Kā es to varēju piemirst? Bet nedomā, ka viņš būs labāks par mani. Zini, drostaliņ, mēs, vīrieši, visi esam vienādi. Mums patīk medības, kautiņi un sekss. Ja šis ņuņa tev to vēl nav pateicis, tad varbūt tāpēc, ka viņš nemaz nav vīrietis.
Lana un Ints steidzīgi ģērbās un izlikās Olafa ņirgāšanos nedzirdam. Tas vīrieti tā aizkaitināja, ka viņš devās tiešā uzbrukumā:
– Ei, gnīda, tu esi vīrietis vai ne? Nu, nāc, sadod man pa purnu. Es tiešām to esmu pelnījis. Ko, tu baidies? Tūdaļ līdīsi zem manas sievas brunčiem? Nedari gan tā. Viņai nav kārtīgas apakšveļas.
