Romāns turpinājumos. 142. * * * Lai gan visu decembra nogali sala un šad tad arī putināja, tomēr sniega bija tik maz, ka likās: šoreiz gadu mija būs jāsagaida bez ierastā baltuma. Taču īsi pirms Ziemassvētkiem debesu vārti spruka vaļā.
Romāns turpinājumos. 142.
* * *
Lai gan visu decembra nogali sala un šad tad arī putināja, tomēr sniega bija tik maz, ka likās: šoreiz gadu mija būs jāsagaida bez ierastā baltuma. Taču īsi pirms Ziemassvētkiem debesu vārti spruka vaļā. Trīs dienās piesniga un pieputināja tā, ka pasaule atgādināja brīnumainu pasaku zemi. Baltas, mīkstas sniega kupenas gulēja uz jumtiem. Laukmales bērziem un kļavām ik zariņš bija izrotāts garām sarmas adatām, kas saules staros vizēja kā visdārgākie kristāli. Egļu un priežu zari smagi nolīka, nespēdami noturēt savas tikko iegūtās sniega cepures. Tādā lieliskā noskaņā pamazām tumsa Ziemassvētku vakars.
Dagnija Zvirgzda sēdēja silti izkurinātajā “Pabērzu” virtuvē un lasīja krecelīgā rokrakstā aprakstītu papīra lapu. Brīdi pa brīdim viņa noņēma brilles, izslaucīja no lasīšanas piekusušās acis un pavērās logā. Saulē vizēdamas, lēnām krita retas sniega pārslas.
– Beidz tu sāpināt savu sirdi, – aizrādīja Lonija, kas bija ienākusi virtuvē ieliet sev vēl vienu tasi tējas.
– Tev viegli runāt, tavs bērns neguļ smagi slims, – gudri attrauca Dagnija, salocīja vēstuli un noglabāja jakas kabatā.
– Kas to zina, kā manam bērnam klājās, – rūgti pasmaidīja Lonija, tad sasparojās. – Vai nu tāpēc mums, večiem, ūsas jānolaiž, ka tie palaidņi par mums ne zinis? Tā jau visiem vecākiem iet. Kamēr bērns aug, tu viņam atdod visu, bet, kad aiziet pasaulē, tad vairs neatceras, kur mājas.
– Vai nu tik traki ir, – pasmaidīja Dagnija. – Man gan šķiet, ka tā vaina pa daļai ir arī pašos vecākos. Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka kaut ko esi darījusi nepareizi, Lāsmu audzinādama?
– Jā, man ir bijusi tāda sajūta, bet es tai neesmu ļāvusies! Ko tas vairs dod, ja saprotu, ka kaut kas nav bijis tā, kā vajag? Man ir jādomā par sevi. Manai sirdij nenāk par labu, ja dienām un naktīm bēdājos. Un tavai, mīļā māsa, arī ne, – Lonija aizrādīja.
– Tu esi apbrīnojams cilvēks, – izsaucās Dagnija. – Es gan nevaru tik mierīgi visu nolikt pie malas. Man sāp sirds par Kristiānu, kas nu ir smagi slima, un Dievs vien zina, vai kādreiz vairs tiks vesela. Man sāp sirds arī par Olafu, kurš nu viens pats, varbūt pilnīgi bez naudas un neēdis, pa Rīgu dauzās. Zini, man sāp sirds par Lanu un Intu “Rateniekos”. Kā viņi tiek galā? Vai var maizīti nopelnīt sev un trim bērniem?
– Nu, mīļā, par tiem nu gan tu neuztraucies, – māsu pārtrauca Lonija. – Tiem palaidņiem tikai ar sīkiem bērza žagariņiem, ar žagariņiem. Apdomā pati, tas Ints taču tāds kluss un mīlīgs puisītis likās, bet, skaties, noņem cilvēkam sievu. Bet tā Lana! Nu, par to vispār nav ko runāt. Draņķe un vairāk nekā. Ja viņa būtu kā nākas Olafu apkalpojusi un pieskatījusi, nekur viņš nebūtu skrējis!
