Romāns turpinājumos. 144. – Jā, tēt, – dēls iecietīgi atsmaidīja. – Bet, ja drīkst, es gribētu teikt svētku uzrunu. – Runā, – reizē atsaucās Edmonds un Vismants, kas no baudītā vīna jau bija krietni iesiluši.
Romāns turpinājumos. 144.
– Jā, tēt, – dēls iecietīgi atsmaidīja. – Bet, ja drīkst, es gribētu teikt svētku uzrunu.
– Runā, – reizē atsaucās Edmonds un Vismants, kas no baudītā vīna jau bija krietni iesiluši.
– Es novēlu, lai šajā klusajā un svētsvinīgajā vakarā šajās mājās ienāk Dieva miers. Lai katrs no mums šajā naktī iegūst apskaidrību, kas palīdz atrisināt visas nesaskaņas pašam ar sevi un pasauli, – Margots teica un pacēla sulas glāzi.
Atskanēja vienbalsīgs “jā”, ko noslāpēja smiekli un glāžu šķindoņa. Neviena nepamanīta, Dagnija izzagās koridorā un sataustīja pie sienas pakārtu mēteli. Tad viņa uz grīdas samestajā apavu kaudzē uzmeklēja zābakus un vilnas zeķes. Vēl tikai atlika apsiet māsas dāvāto gublāna lakatu un uzmaukt rokās pašas adītos vilnas cimdus, tad Dagnija varēja doties tālajā ceļā. Kaut gan tuvojās jau pusnakts, pagalms bija gaišs kā dienā. Spožajā mēnesnīcā sudrabaini mirdzēja sniegs. Kā meistarīga gleznotāja otas veidoti mākslas darbi, gar taciņas malām snauda piesnigušie koki.
Dagnija ciešāk ievīstījās mētelī un pielika soli. Pagasta centra liepu zaros izvietotās elektriskās spuldzītes izstaroja zeltainas un baltas liesmiņas. Arī lielā egle pret pagasta padomes ēku šūpoja sarkanas un zaļas lampas. Veikalu skatlogi bija izrotāti un spoži apgaismoti, kaut gan pašas pārdotavas, kā jau svētku reizē klājas, strādāja tikai līdz pusdienai. Vienīgi pie kafejnīcas joprojām valdīja dzīva rosība. Te skanēja mūzika un līksmas čalas. Jau krietni iereibusi publika grīļīgiem soļiem gāja ēkā iekšā un nāca ārā. Citā reizē Dagnija būtu pukojusies par dzērājiem, kuriem pat svētvakars nav nekāda vērtība, bet šoreiz viņa priecīgi sarosījās: tā taču bija laba iespēja tikt pie jel kaut kāda ciemkukuļa.
– Man lūdzu piecas šokolādes. Un tādas lielākas, – Dagnija teica, cauri iereibušu vīru pulciņam izspraukusies un pēdējo naudu uz letes uzbērdama.
– Tantiņ, salīdzinājumā ar veikalu jūs krietni pārmaksājat, – piezīmēja jauns iedomīga izskata puisis aiz letes.
– Zinu, bērniņ, bet vai tad Ziemassvētku vakarā ir izvēle? – rāmi attrauca Dagnija. Tovakar viņa bija tik savādā noskaņā, ka pat uzruna “tantiņ” neuztrauca. “Ja put, lai izput. No tiem diviem latiem jau nu es bagāta nekļūšu,” prātoja sieviete, cauri dzērāju baram atpakaļ uz durvīm spraukdamās.
Atkal uz ceļa tikusi, Dagnija sākumā gandrīz vai skrēja, tomēr drīz pagura un sāka čāpot ierasti rāmā solī. “Rateniekos” viņa nonāca tikai pēc krietnas stundas. Iztālēm raugoties, mājas likās kā pelēki, sniegā ieputināti kurmju rakumi, kas aizmiguši dziļā ziemas miegā. Tomēr nē. Virtuves logs vēl bija gaišs. Mazās rūtiņas izplatīja zilganajā nakts tumsā medaini dzeltenu gaismu, solīdamas siltumu un patvērumu. Zeltainais mirdzējums tā ielīksmoja sievieti, ka viņa metās skriet. Tomēr pie durvīm saminstinājās. Viņu taču neviens negaidīja, varbūt pat nevēlējās redzēt. Tomēr nama iemītnieki jau bija nācēju sadzirdējuši, un no durvju viņas puses atskanēja skarba vīrieša balss, jautājot, kas tik vēlā nakts stundā pa svešu pagalmu dauzās.
– Es tā esmu, Dagnija, – sieviete nomurmināja. Pēc mirkļa viņas acis apžilbināja spoža gaisma.
– Mammu… tas ir, Dagnija, kā tu te gadījies? – patiesi izbrīnīta, taujāja Lana.
Ints tūdaļ aicināja negaidīto viešņu ienākt un izvilka no galda apakšas vēl vienu ķebli. Lanas saudzīgās rokas sievieti atģērba un noāva no tālā ceļa pārgurušās kājas. Acu priekšā iemirdzējās paštaisītā koka svečturī iestiprinātu svecīšu silti spožās liesmiņas. Tikpat spožas un mīļas vecmāmuļai pretim vērās arī Madaras un Allas spožās acis. Ints un Lana gan bija bažīgi. Viņi jutās vainīgi Dagnijas priekšā.
– Labs vakars jūsmājās, – iesāka viešņa, satraukumā nespēdama atrast piemērotākus vārdus.
– Vakars tiešām ir labs, – pasmaidīja Lana.
– Arī ceļš bija labs, – piezīmēja Dagnija.
– Jā, paldies Dievam, pagasta padome algo traktoru, kas pēc lieliem puteņiem to iztīra, – piekrita Ints.
– Bet piekusu gan briesmīgi, – nopūtās viešņa, nespēdama atrast īstos vārdus, lai izteiktu to, kādēļ īsti bija šurpu nākusi. Kad arī visi citi klusēja un vaicājoši viņu vēroja, sieviete neizturēja.
