145. romāna nobeigums – Kas nu ir, vai valodu esat zaudējuši? – viņa izsaucās.
145. romāna nobeigums
– Kas nu ir, vai valodu esat zaudējuši? – viņa izsaucās. – Taisni briesmas! Pārnāk cilvēks mājās, bet visi blenž uz viņu kā uz vecvectēva rēgu. Vai tad tēju man neviens neielies?
Ints un Lana saskatījās.
– Mēs… Mums ļoti negribētos, ka tu tik skaistā vakarā būtu nākusi attiecības noskaidrot, – beidzot ierunājās Ints.
– Jā, mēs jau paši saprotam, cik ļoti tavā priekšā esam vainīgi, bet – mēs nevaram citādi. Vismaz es noteikti ne, – dzīvi piebalsoja Lana, tad saminstinājās, – māt, piedod, ja vari…
Dagnija, brīdi klusēdama, abus vēroja, tad pasmaidīja.
– Znotiņ, paskaties mana mēteļa kabatā, tur vajadzētu būt šim tam garšīgam, – viņa teica un aicinoši pamāja meitenēm. Izdzirdušas šokolādes papīru čaukstam, tās iespiedzās un metās pie Inta.
– Ne jau man paldies sakiet, bet vecmammai, – vīrietis pasmējās. Meitenes pietecēja pie Dagnijas un apķērās viņai ap kaklu. No pārdzīvojuma sievietei acīs sariesās asaras. Taču tad viņa atģidās:
– Pag, bet nu taču jūs man esat nevis divas, bet trīs!
Ne vārda neteikusi, Lana izgāja blakusistabā un drīz atgriezās ar segā ievīstītu, cieši iemigušu mazuli rokās. Pareizāk – no bērna bija redzama tikai balta cepurītes ieskauta, sārta sejiņa. Elpu aizturējusi, Dagnija to vēroja, un pašas no sevis acīs atkal sariesās asaras. Tā bija viņas mazmeita, viņas turpinājums. Un kāda te vairs bija nozīme tam, ko sacīs cilvēki? Dagnija juta, ka viņa grib palikt tieši šajā vietā un tieši ar šiem cilvēkiem. Viņa bija atradusi mājas savai sirdij.
