Jau šogad katru mēnesi maksātnespējas procesu mūsu valstī uzsāk vidēji 120 privātpersonas, bet ir sagaidāms, ka šis skaitlis tikai pieaugs, intervijā norāda Latvijas Kredītņēmēju apvienības valdes loceklis Jānis Āboliņš.
– Kādas ir šobrīd galvenās virzītās izmaiņas saistībā ar maksātnespējas procesu Latvijā?
– Šobrīd runa ir par divām galvenajām izmaiņām, kas arī tiek virzītas Saeimā. Pirmkārt, ir nepieciešams veikt maksātnespējas termiņa samazināšanu. Otrkārt, jāpārregulē nosacījumi, kas saistīti ar kredīta izmantošanu. Te ir jārunā par ierobežojumiem saistībā ar nepatiesas informācijas sniegšanu kreditoram. Ja ir sniegta nepatiesa informācija, ierobežojumi šobrīd var tikt noteikti trīs gadu periodā. Ja kredīts nav izmantots atbilstoši mērķim, šis ierobežojums tiešām varētu būt trīs gadi. Savukārt, ja tā ir krāpšana vai kāda cita veida noziedzīga darbība, maksātnespējas procesā parādam vispār nevajadzētu tikt dzēstam.
Jautājums, protams, ir arī par parādnieku sadalīšanu spekulantos un nespekulantos. Dzīvē ir praktisks piemērs, kad sieviete ir ņēmusi kredītu sava vienīgā dzīvokļa iegādei 140 tūkstošu latu apmērā, viņa to ir pārdevusi par 45 tūkstošiem latu, un, uzsākot parādu dzēšanas procedūru, viņai tiek piemērots maksātnespējas garais jeb spekulanta process 3,5 gadu apmērā, jo, uzsākot maksātnespējas procesu, viņas saistības bija ievērojami lielākas. Neuzskatu, ka tas ir pareizi. Citiem vārdiem sakot, reālā prakse ir pierādījusi, ka iedalījums spekulantos un nespekulantos nav pareizs.
– Vai ir iespējams objektīvi pierādīt, ka privātpersonai izsniegtais kredīts nav ticis izmantots atbilstoši sākotnēji norādītajam mērķim?
– To ir ļoti grūti izdarīt, it īpaši gadījumos, ja runa ir, piemēram, par mājas būvniecību. Reti kurš cilvēks var uzrādīt visus čekus, lai varētu pierādīt, ka viņš savu kredītu ir izmantojis, piemēram, naglu pirkšanai vai kaut kam tamlīdzīgam. Jāteic gan, ka savulaik Aizkraukles bankai bija savs būvspeciālists, kurš braukāja pa objektiem, izvērtēja, ka ir iegādāts zemesgabals un izstrādāts mājas būvniecības projekts, un tikai pēc viņa atzinuma tika izsniegta nākamā kredīta daļa jau pašiem celtniecības darbiem. Jāteic gan – ja bankas deva naudu saistībā ar nekustamo īpašumu, izsniegtajai naudai jebkurā gadījumā bija nodrošinājums. Kopš nekustamā īpašuma buma laikiem ir pagājuši pieci gadi, un bankām nebija nekādu problēmu. Tagad, kad ir aktualizēts jautājums saistībā ar maksātnespējas procesu, bankas ķeras klāt pie tā, ka klients nav izlietojis kredītlīdzekļus atbilstoši noteiktajam mērķim. Tātad piecus gadus bankas neko nav par to teikušas, ar savu klusēšanu akceptējot notiekošo, turklāt ļoti labi zinot, kā un par kādām summām tiek slēgti darījumi. Līdz ar to es uzskatu, ka banku pašreiz realizētā politika nav pareiza. Kliedzošs bija piemērs, kad tiesa, pasludinot maksātnespējas procesu, bija izrēķinājusi, ka 30,98% no personai izsniegtā kredīta bijuši izlietoti nepamatoti. Tas ir pilnīgs nonsenss! Domāju, ka tiesas Latvijā jau tāpat ir ļoti noslogotas, lai tām vēl nebūtu jānodarbojas ar šādu procentu rēķināšanu.
– Vai var teikt tā, ka līdz brīdim, kamēr kredītņēmējs kārto savas saistības, viņš ar bankas izsniegto naudu var darīt teju jebko, bet problēmas sākas brīdī, kad šāda persona aizlienēto naudu nevar atdot?
– Šādas personas problēmas sākas pat nevis tad, kad tā nevar atdot naudu, bet gan brīdī, kad tiek sākta viņa maksātnespēja. Tas nav īsti pareizi!
– Nevar uzskatīt, ka kāda no abām jūsu pieminētajām potenciālajām normām Saeimā tiktu kaut cik raiti virzīta uz priekšu. Kur ir problēma?
– Godīgi paskatoties uz šo problēmu, jāteic, ka nevis investori iebilst pret konkrētajiem grozījumiem, bet gan Latvijas Komercbanku asociācija. Protams, var piekrist, ka ir ļoti daudz maksātnespējas procesu, kas uzsākti vēl atbilstoši iepriekšējiem darbības principiem. Vienu brīdi jau šķita, ka zināms kompromiss šajā jomā ar bankām ir atrasts, bet tad sapratām, ka tās šis jautājums neinteresē.
– Ko reāli dotu maksātnespējas termiņa samazināšana?
– Pirmām kārtām, šāds solis pozitīvi atsauktos uz maksātnespējas procesa izmaksām. Samazinot šo termiņu kaut vai par vienu gadu, minimālais izmaksu samazinājums būtu vismaz tūkstotis latu. Tāpat runa ir par drošības sajūtu. Ja cilvēkam ir 3,5 gadus ilgs maksātnespējas process, viņš uztraucas par to, izdosies vai neizdosies sevi nodrošināt ar algotu darbu, vai varēs samaksāt kaut vai minimālo summu – tā ir nestabilitātes sajūta.
– Izskanējis, ka šogad katru mēnesi savu maksātnespēju piesakot ap 100 kredītņēmēju. Kāda īsti ir situācija šajā jomā?
– Maksātnespējas reģistrs apstiprina, ka šogad katru mēnesi tiek apstiprināti vidēji 120 jauni maksātnespējas procesi. Mazākais to skaits bija janvārī – 86 lietas, bet lielākais – augustā, kad tika ierosināti 145 procesi. Savukārt pērn tika ierosināti vien apmēram 50 procesi mēnesī. Līdz ar to tieši fiziskām personām šādu lietu apjoms ir dubultojies un sagaidāms, ka nākamgad skaitļi šajā jomā kļūs vēl lielāki un pamanāmāki. Pozitīvi ir tas, ka šobrīd beidzot ir reāla persona, kura jau ir pabeigusi maksātnespējas procesu. Tas cilvēkus iedrošina – agrāk daudzi domāja, ka pie mums nekas tāds nav iespējams. Vienīgais, kas varētu apturēt maksātnespējas procesus, ir zināmā mērā pašu banku rīcība. Ir gan pirmie pozitīvie signāli no Latvijā lielākās bankas “Swedbank”, kur ir izveidota atsevišķa nodaļa problēmu ar kredītu atmaksu risināšanai. Ja ir ieķīlāts nekustamais īpašums, banka piedāvā pašiem kredītņēmējiem to pārņemt, vienojoties par summu un to kaut kādā laika posmā izmaksājot. Tādējādi netiek veikts smagnējais process, iesaistot tiesas un administratorus. Maksātnespēja nevar būt šantāžas ierocis – ir jābūt pārrunu procesam, lai ar komercbankām varētu vienoties. Katra puse zaudē kādu naudas daļu, un, visticamāk, vairāk zaudē banka nekā kredītņēmējs, taču notiek vienošanās, nedodoties uz tiesu. Lielākā daļa banku neko tādu pat nepiedāvā, bet divas lielākās bankas šādu iespēju jau sāk izskatīt. Šāda pieeja ir atbalstāma, ņemot vērā, ka arī administratora darbs var izmaksāt pat vairākus tūkstošus latu. Noslēdzot minēto vienošanos, naudu “pa taisno” saņem kreditors.
– Vai tomēr neveidojas nedaudz dīvaina situācija, ka savulaik tā dēvētajos treknajos gados kredītus uz nebēdu ņēma visi, kam nebija slinkums, bet tagad jādomā, kā atvieglot tieši neveiksmīgo kredītņēmēju likteni?
– Kredītus gan ņēma, gan arī deva uz nebēdu. Domāju, ka Latvija bija Eiropā vienīgā valsts, kurā tika doti kredīti 105% apmērā, un lielā naudas apetīte pazudināja abas puses – gan kredītdevējus, gan kredītņēmējus. Runājot par to, vajag vai nevajag samazināt maksātnespējas procesa termiņus, ir jāmin trīs galvenie aspekti, kāpēc tas būtu jādara. Pirmkārt, aizbraucēju skaits no Latvijas palielinās un lielākā daļa no viņiem ir cilvēki, kas nespēj pildīt savas parādsaistības. Otrkārt, ir pietiekami daudz iedzīvotāju, kuru ienākumi ir aptuveni 200 latu. Atvieglojot maksātnespējas procesu, viņiem tiktu palīdzēts atgriezties normālā ekonomiskajā vidē, un ieguvēji no tā būs visi. Treškārt, vērtējot izsniegto kredītu īpatsvaru, kļūst skaidrs, ka aptuvenie 15% Latvijā ir kredītu nemaksātāji. Nākamajā vietā šajā jomā ar 5 līdz 6% ir Bulgārija. Tas tomēr liecina par kredītu izsniegšanas kvalitāti, kas kredītdevējiem būtu jāizvērtē. Joprojām komercbankas izsniedz kredītus situācijās, kad viens aizņemas, bet seši – galvo. Nav skaidrs, kāda ir šo galvotāju jēga un maksātspēja. Situācijai šajā jomā vajadzētu mainīties, bet pašreizējie signāli liecina, ka diemžēl nekas nemainās. Joprojām ir situācijas, kad cilvēks ir paņēmis 15 ātros kredītus, no kuriem pēdējais ir tikai divus mēnešus pirms maksātnespējas pieteikšanas. Tas nav pareizi!
