Apgūstot žurnālistes profesiju Latvijas Universitātē, mācījos vienā kursā ar Ievu Alberti. Viņu atceros kā jautru, runātīgu un vaļsirdīgu jaunu būtni ar lieliem dzīves plāniem.
Apgūstot žurnālistes profesiju Latvijas Universitātē, mācījos vienā kursā ar Ievu Alberti. Viņu atceros kā jautru, runātīgu un vaļsirdīgu jaunu būtni ar lieliem dzīves plāniem. Ievas ģimenes mājas ir Jaungulbenes pagastā, bet viņas bērnība cieši saistīta arī ar Tirzas pagastu, kur viņas mamma Alda Alberte jau gadiem vada kultūras dzīvi.
Šobrīd Ieva jau ir veiksmīgi pabeigusi studijas un strādā laikrakstā “Diena”. Viņas pārziņā ir tēmas par studijām, darba tirgu, sociālajām problēmām, kā arī cilvēku apraksti.
– Kāpēc nolēmi savu dzīvi saistīt ar žurnālistiku? Vai tā bija tava bērnības sapņu profesija? Vai studējot juti, ka tā tiešām ir tava īstā profesija?
– Bērnībā gribēju kļūt par bērnu ārsti. Katru brīvu brīdi šķirstīju medicīnas enciklopēdiju. Mani nebaidīja bildes ar pūžņojošu ādu vai lūzumiem. Palaikam vēlmes mainījās, taču vidusskolā sāku rakstīt skolas avīzei un iepatikās. Valmieras Valsts ģimnāzijā man bija literatūras skolotāja Daina Sirmā, kura pilnībā apgrieza manu garīgo pasauli. Viņa ļāva rakstīt domrakstus dzejā, lika aprakstīt sajūtas un sūtīja uz dažādiem konkursiem un zinātnisko darbu konferencēm. Veiksmīgi. Pēdējā klasē viņa ieteica studēt pedagoģiju. Iestājeksāmeni bija ziemā, kad vēl 12.klases eksāmeni nebija nokārtoti. Iestājeksāmenus nokārtoju, tādēļ skolas eksāmenus varēju kārtot bez satraukuma. Un tad mēģināju iekļūt tur, kur kāroju. Man gan bija tikai divas publikācijas, bet jau pirmajā kursā sapratu, ka tā ir mana lieta.
– Kā nonāci līdz darbam laikrakstā “Diena”?
– Sākotnēji strādāju par degustāciju zvēru. Vājprātīgs darbs – tērpta lielā, karsējošā lāča kostīmā pusi dienas skraidīju pa veikalu, piedāvādama sausās brokastis. Caur to lielo galvu neko nevarēju redzēt, reiz uzskrēju kaut kādam košļeņu stendam un saplēsu. Vēl es biju “Lāsēna” govs un “Nestles” zaķis. Toties ļoti labi iepazinu dažādus cilvēku tipus un, ja vien vēlos, varu sarunāties kaut vai ar pašu velnu. Varētu daudz stāstīt, cik cilvēki ir īpatnēji. Mana runātība ir palīdzējusi man. Augstskolā vienu kursu augstāk mācījās kāda meitene, kura ieteica atnākt uz darba pārrunām žurnālā jauniešiem – “S” (izdevniecība “Santa”). Tas bija lielisks laiks, kādi trīs gadi, bet tad žurnālu pārtrauca izdot. “Dienu” lasīju un klusībā cerēju, ka es arī varētu tajā strādāt. Aizsūtīju savu ceļojumu stāstu, idejas. Tās akceptēja un uzaicināja strādāt. Lai kaut ko sasniegtu, es iesaku nebaidīties. Nesanāk vienreiz, galvu augšā – mēģini otrreiz. Spēju nebaidīties manī attīstīja mana ģimene – kopš trīs gadu vecuma Tirzas kultūras namā biju uz skatuves, man mācīja braukt no augsta kalna. Man uzticējās – gāju viena uz veikalu, vedu niknāko govi.
– Vai darbs “Dienā” patīk?
– Manā darbā ir iespēja katru dienu nonākt visneiedomājamākajās situācijās un tikties ar dažādiem cilvēkiem. “Dienā” man patīk tik ļoti, ka varētu kāpt ar kolēģiem uz Noasa šķirsta.
– Vai nebija grūti iedzīvoties Rīgā?
– Sākotnēji es burtiski smaku – bezgaiss. Arī tagad ilgāk par mēnesi mūros nejūtos labi – gribas kaut kilometru prom no Rīgas, lai sajustu dzīvi. Man patīk braukt taisīt materiālus uz laukiem, jo tad tieku ārā. Rīgā iedzīvoties nav grūti, ja ir radi un draugi, un man tādi ir. Vajadzīga arī nauda – īres cenas Rīgā ir drausmīgas. Par dzīvokļa pirkšanu pat nesapņoju. Summas ir astronomiskas, augstākas nekā Berlīnē.
– Vai bieži apciemo dzimto pusi?
– Reti. Pa diviem mēnešiem reizi jau sanāk. Satieku savus mīļos, aizeju uz mammas rīkotajiem pasākumiem Tirzā, jo labāku nav nekur. Protams, apmīļoju visus kūts zvērus, zirgu un aitas īpaši.
– Vai nav bijusi vēlme atgriezties uz dzīvi savā rajonā?
– Vēlmi realizēšu pēc vairākiem gadiem, kad būšu pieredzējusi žurnāliste. Tā ir profesija, kas ļauj strādāt arī mājās.
– Vai atceries sevi kā mazu meiteni?
– Pa pļavām un grāvjiem ar māsu bridu, ar kaimiņpuikām pa siena gubām ložņāju. Man ir trīs skolas – Gulbītī, Valmierā un mūzikas skola Gulbenē. Pamatskola man asociējas ar nokļūšanu uz mūzikas skolu. Deviņdesmito gadu sākumā, atmodas laikā, kad nebija benzīna, Adulienas bērni nevarēja nokļūt uz skolu, jo autobuss vienkārši nekursēja. Par laimi, kaimiņmājas Aizkalniešiem bija zaļš “zaporožecs”, kurā reiz pat satilpām deviņi. Tad pagasta padome sāka sūtīt mums pakaļ smago mašīnu, kuras kravas kastē bija kulba, un mēs tajā kastē sēdējām, lietus un vēja aprauti. Mašīnu bijām iesaukuši par Krokodilu, jo tai bija garš purns. Transporta nebija arī tad, kad vajadzēja nokļūt uz mūzikas skolu – kavēju stundas un gāju pāris kilometrus uz vilcienu. Pēc mūzikas skolas vakarā tētis gaidīja ar manu mīļoto zirgu Guni. Mani satina kažokos, un, skatoties zvaigznēs, ragavās slīdēju mājup. Man tas viss patika.
– Raksturo sevi!
– Manī ir liels patriotisms. Es mīlu Latviju. Raudu, kad redzu vēsturiskās deviņdesmito gadu ainas, un klausos uz Sibīriju izsūtīto stāstus. Asaras līst arī tad, kad Tirzā bērni 18.novembrī dzied tautasdziesmas. Esmu vienkārša. Kad intervējamie atvainojas – mēs jau lauku mājā dzīvojam, mums nekādu kārumu nav – es stāstu, ka es arī esmu no laukiem, un tad cilvēki jūtas vieglāk. Kā ar savējo. Man nav garu, manikirētu nagu un nav izstrādātas komforta prasības.
Cilvēkos, kas ir blakus, man svarīga ir uzticība un spēja sarunāties. Man darbs nav no vieglajiem, tāpēc man ir svarīgs mans uzticamo cilvēku loks, kas ir mana stiprā pils.
– Kas tavā dzīvē šobrīd ieņem svarīgāko vietu?
– Mana ģimene, jo nekā svarīgāka laiku lokos nav bijis un nebūs. Karjeriste neesmu, bet darbs man ir svarīgs. Saka – ja neatliek laiks privātajai dzīvei un vēl desmitos sēdi darbā, tad nemāki plānot savu laiku. Ir man privātā dzīve, taču pārāk maz laika veltu tuvajiem. Tas ir jālabo, bet viņi arī raujas ar darbiem un sūkstās par to pašu. Pret cilvēku nevar būt formāls, ar viņu vajag runāt no sirds. Citādi nav vērts. Un, ja satiekas, tad pa īstam.
– Studiju laikā tu aizrāvies ar teātri, vai tam atliek laiks joprojām?
– Vairs ne. Es agrāk braucu uz Tirzu spēlēt teātri, Rīgā dziedāju korī, taču tagad sāku kļūt par makšķernieci.
– Kādas izjūtas tevī raisās, tuvojoties Ziemassvētkiem?
– Pirmā Ziemassvētku sajūta mani pārņem, kad uzsnieg pirmais sniegs un apēdu pirmo piparkūku. Savulaik Ziemassvētkos ar tēti braucām ar zirgu uz mežu meklēt eglīti, gājām pa mežu, meklējām zaļsvārci un purinājām sniegu, bet māmiņa mājās cepa pīrāgus.
– Vai arī tev tie vairāk ir ģimenes svētki?
– Galvenokārt šie svētki ir satikšanās un izrunāšanās, kā kuram gājis. Vakarā visi skaita dzejoļus, lai saņemtu dāvanas, bet es dzejoļu skaitīšanas vietā spēlēju klavieres. Vēl mēs veļam bluķi ap māju un es dziedu – kaladū, kaladū. Reiz ar māsu skrējām uz kūti taustīt aitas tumsā – ja saķer aitu, nākamajā gadā kāzu nebūs, ja aunu – būs. Es noķēru jēru. Tā arī neesmu sapratusi, ko tas nozīmē. Man 24.decembrī ir vārdadiena, tāpēc dāvanu man ir mazāk, toties telefons pīkst visu dienu – man prieks, ka mani atceras.
– Vai tici Ziemassvētku brīnumam?
– Es domāju, ka Ziemassvētku brīnumi ir cilvēki, kuri spēj piecelties, mainīt savu dzīvi, redzēt gaismu tuneļa galā, kā arī palīdzēt citiem. Es vēlos rakstīt par tādiem cilvēkiem. Labi zinu, ka laukos ir cilvēki, kuri dzīvo trūcīgi. Taču viņi neiet un negrābj humpalas, jo viņiem ir kauns. Viņi nezog, neko neprasa citiem, vien godīgi dara savu darbu. Tikmēr visādi kungi tērē viņu nodokļu naudu un ceļ villas. Prese var par to runāt un likt kaunēties tiem, kas vada valsti, bet korupcija tik un tā Latvijā zeļ. Kad tu mani aicināji runāt, es sapratu, ka neko viedu nepateikšu, turklāt man ir iemācīta milzīga atbildība pret lasītāju — nedrīkst kavēt viņa laiku ar kaut ko nejēdzīgu. Jo viņš ir tērējis naudu, pircis avīzi. Man ir svarīgi runāt ar savējiem un pateikt, ka nav jābūt miljonāriem, lai dzīvē kaut nedaudz izsistos un kļūtu patstāvīgs. Lai es varētu Rīgā studēt, vecvecāku mežu izgriezām pa tukšo un vecāki paši dzīvojuši no rokas mutē.
– Kāds ir tavs kvēlākais sapnis?
– Sapņus nestāsta. Es zinu, ko vēlos. Lai piepildās rakstnieka Jāņa Klīdzēja vārdi – dzīvo tā, lai tu pats justu, ka tev ir sirds! Ja mēs justu un viens otram nedarītu pāri, tad jau sapņot nevajadzētu.
