Beļavietis Aldis Klinklāvs vakar svinēja savu 50 gadu jubileju, vienlaikus tā viņam bija arī pēdējā darba diena Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Gulbenes iecirknī. Viņš dodas pelnītā atpūtā.
– Vai nav mazliet skumji atstāt dienesta gaitas?
– Mazliet jau ir. Esmu nostrādājis 20 gadus. Divus gadus biju armijā. Atnācu strādāt pēc neatkarības atjaunošanas. Latvijas policijai tika meklēti kadri, un tā es arī sāku strādāt. Piecus gadus nostrādāju ceļu policijā, pēc tam biju saimniecības nodaļas komandieris. Vēlāk, kad tika izveidots Administratīvais dienests, es nodarbojos ar visiem saimnieciskajiem jautājumiem. Pēdējā gada laikā, tas ir, kopš pagājušā gada septembra, kad policijā notika izmaiņas, strādāju gan izolatorā, gan patruļdienestā.
– 20 gadu laikā droši vien piedzīvots daudz pārmaiņu.
– Sākumā, deviņdesmitajos gados, nāca visas izmaiņas, viss attīstījās, daudz kas mainījās uz labo pusi. Viss jau būtu bijis pat ļoti labi, ja vien nesāktos šī ekonomiskā krīze valstī. Arī atalgojums policistiem bija normāls. Bija cēlies policista darba prestižs, un palielinājās arī cilvēku uzticība. Nevar teikt, ka šobrīd tas viss būtu milzīgi mazinājies, taču kopējā situācija valstī ir mainījusies uz slikto pusi, ir iestājies tāds kā panīkums.
– Darba gadu laikā jums ir nācies strādāt vairāku priekšnieku vadībā.
– Esmu strādājis sešu priekšnieku vadībā. Ļoti patīkami bija strādāt Jevgēnija Fokina vadībā. Viņš tiešām bija cilvēks, kas mēģināja rast risinājumu katrā situācijā. Viņš bija arī ļoti pretimnākošs un atsaucīgs, arī taisnīgs attiecībās ar darbiniekiem. Ja kāds bija pelnījis, saņēma arī sodu vai arī par panākumiem – prēmiju vai apbalvojumu. Ļoti demokrātisks priekšnieks bija Dzintars Čerbakovs. Risinot jautājumus, viņš vispirms visu centās noskaidrot līdz galam, neizplūstot emocijās.
– Vai visas pārmaiņas, kas nāca, nemazināja vēlmi strādāt?
– Protams. Vissliktāk ietekmē neziņa. Ja visu laiku ir jādomā, ka kāds atkal ir jāsamazina, vienam ir atkal jāiet prom, bet neviens īsti nezina, kurš tas būs, tā ir nepatīkama situācija. Un tas attiecas uz visiem, jo kāds ir jāsamazina.
– Vai mazinot un mazinot policistu jau nav kļuvis par maz?
– Varbūt arī esošie cilvēki spēj tikt galā ar darāmo, taču tad vajadzētu būt adekvātam atalgojumam. Lai cilvēki zina, par ko viņi strādā. Arī šis process nav diez cik patīkams – sākumā iedod, bet pēc tam atkal atņem, tas tikai mazina vēlmi strādāt. Sākumā ar vērienu tiek dots, kā tas notiek visur mūsu valstī, bet pēc tam šī pati roka visu atņem.
– Kāda, jūsuprāt, ir vispārējā situācija noziedzībā?
– Situācijai jau bija jāsāk uzlaboties. Taču, līdzko ir ekonomiskā krīze, tā tas atspoguļojas arī sabiedrībā. Cilvēkam ir kaut kas jāēd, un viņi ir gatavi pat 30 latu dēļ viens otram pārgriezt rīkli – cik šādu gadījumu nav bijis. Cilvēkiem darba nav, naudas nav, viņi ir novesti līdz bezizejai, viņiem nav nekāda mērķa dzīvē, tikai eksistēt.
– Ar ko paliks prātā policijā pavadītie darba gadi? Vai vispār patika policista darbs?
– Nebiju nemaz paredzējis, ka kļūšu policists, taču dzīvē tā sanāca. Es esmu mācījies par elektriķi. Taču man patika darbs policijā. Katra diena bija citādāka, ik brīdi priekšā bija nezināmais, nezināji, kad, kurā mirklī un uz kurieni būs jādodas kādā izsaukumā. Protams, atmiņā paliks arī kolēģi, viņi man bija ļoti labi. Protams, tā visa pietrūks, taču neko darīt – savu laiku esmu policijā nostrādājis, tagad priekšā būs kaut kas cits.
– Tad jau varbūt tagad varēsiet pievērsties kādreiz apgūtajai profesijai.
– Protams, mājās es tiešām negrasos sēdēt. Darīt varu daudz ko. Vai mūsu novadā ir viegli atrast darbu? Es uzskatu, ka tas ir atkarīgs no paša cilvēka. Ja viņš grib un viņam ir šāds mērķis, darbu var atrast, varbūt nedaudz grūtāk ir sievietēm. Var taču mēģināt arī pats uzsākt kādu nelielu biznesu. Viss ir atkarīgs no cilvēka uzņēmības.
– Varēsiet vairāk laika veltīt sev un arī saviem vaļaspriekiem.
– Mans vaļasprieks un sirdslieta ir medības. Kad atnācu no armijas, vienā gadā apprecējos, iestājos medniekos un ieguvu C kategorijas vadītāja apliecību. Es esmu mednieku kluba “Beļava” sastāvā. Medīju jau kopš 1983.gada. Vienu brīdi esmu arī vadījis kolektīvu. Pa šiem gadiem man ir sakrājies daudz trofeju. Par atsevišķām esmu arī saņēmis medaļas. Savas trofejas esmu mazliet izvietojis pirtī. Ja es saliktu visas trofejas, būtu nepieciešama diezgan liela telpa. Taču dāvināt gan trofejas nevajadzētu. Uzskatu, ka trofeja ir jāiegūst pašam. Tā paliek atmiņā ar to, ka tu esi, piemēram, divas nedēļas braucis un staigājis un tad nomedījis kādu zvēru, tas ir daudz interesantāk un īpašāk.
– Vai jums ir kāda neierastāka trofeja?
– Man ir medņa trofeja, tas tika nomedīts vēl padomju laikā. Diemžēl man nav trāpījies nomedīt ne vilku, ne lūsi. Veiksme nav bijusi mana sabiedrotā. Gribētos varbūt kādreiz aizbraukt pamedīt, piemēram, uz Sibīriju vai Kanādu, uz tādiem īstiem, dziļiem mežiem.
– Gan jau jūsu krājumā ir arī kāds interesants medību stāsts.
– Vienās medībās mums gadījās interesants moments. Tas gan bija jau diezgan sen. Aizbraucām uz gaides medībām. Te iznāca trīs lielas meža cūkas. Pa vienu cūku uzšāva un tā nokrita. Piebraucām klāt ar mašīnu un jau grasījāmies lādēt iekšā. Kamēr vēl grozījāmies, viens mednieks vēl apsēdās tai virsū, kad pēkšņi tā trūkās augšā un prom bija. Bises mēs jau tobrīd bijām salikuši mašīnā, tā nu visi tikai noskatījāmies, kā cūka aizgāja. Nezinu, kas būtu noticis, ja mēs to jau būtu iecēluši mašīnā.
– Kādas izjūtas jūsos raisījās jubilejā?
– Šoreiz sakrita gan atvadīšanās no kolēģiem, gan arī jubilejas reize. Kaut kā ātri tie gadi ir paskrējuši. Cik tad sen, liekas, vēl bija tikai 35, bet tagad jau 50. Visa dzīve tā ātri paskrien.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Aldis Klinklāvs.
Dzimis: 1960.gada 20.augustā.
Sieva: Ligita – skolotāja Krišjāņa Valdemāra pamatskolā.
Bērni: meita Agrita, strādā par juristi Rīgas domes būvniecības pārvaldē; dēls Aigars – mācās Celtniecības koledžā.
