Pērn Lejasciema pagastā bija iekārtota vietējo rokdarbnieču darinājumu izstāde. Tas bija uzskatāms apliecinājums tam, cik prasmīgas un izdomā bagātas rokdarbnieces mīt šajā pagastā. Izstādē apskatei savus darbus bija atvēlējusi arī sinoliete Lūcija Bačinska. Viņa ar saviem darbiem – adītiem cimdiem – piedalījās arī Gulbenes kultūras centrā iekārtotajā izstādē.
Lai gan pati rokdarbniece apliecina, ka viņai piemītot rokdarbu netikums, tomēr šo Lūcijas aizraušanos kopš bērnu dienām nekādā gadījumā nevar saukt par netikumu. Tas ir ne tikai pacietību un rūpību prasošs, bet arī skaists un noderīgs vaļasprieks. Ikdienā Lūcija strādā par jaunākās grupiņas bērnu audzinātāju Lejasciema pagasta pirmsskolas izglītības iestādē “Kamenīte”, tāpēc rokdarbiem viņa atvēl vakara stundas un brīvdienas.
Adīti cimdi, šalles un cepures, austas galdsegas un salvetes, tapotas šalles – tā ir tikai daļa no Lūcijas prasmēm. “Ja citas sievietes, kurām patīk rokdarbi, spēj iemācīties kaut ko jaunu, vai tad es esmu sliktāka? Arī es to varu,” apņēmīgi saka rokdarbniece. Lai viss būtu pa rokai, viņa pat likusi izgatavot plauktu, kur blakām televizoram cita pie citas sarindotas kastes ar dažādu toņu dzijām, kuras regulāri tiek pārcilātas. Tiesa, strādājot pie rokdarba, Lūcija televīzijas pārraides lielākoties uztverot ar dzirdi, lai neielaistu kļūdu cimdu vai šalles rakstā.
Meita gudrāka par mammu
“Mana mamma prata visus rokdarbus. Arī mana māsa prata izšūt tādus galdautus, kādus izšuva mūsu mammas un vecmāmiņas. Mūsu ģimenē rokdarbi vienmēr bijuši cieņā. Atceros, ka tad, kad pati mācījos skolā, bija jānoauž sedziņa. Tad varējām braukt ekskursijā. Vajadzēja adīt arī cimdus un zeķes. Pirmos cimdus noadīt palīdzēja mamma, jo tolaik man rokdarbi nemaz tik labi neveicās. Tiem pievērsos tikai pēc skolas beigšanas. Tolaik kā jaunai meitenei bija prātā citas domas, bet, ja man tagad vajadzētu izvēlēties profesiju, tad to saistītu ar rokdarbiem. Priecājos, ka vidējā meita Līga pabeidza Bērzgales amatniecības skolu. Viņa rokdarbos ir daudz gudrāka par mani,” stāsta Lūcija. Ja nepieciešams atšifrēt dažādus rakstus jeb, kā Lūcija saka, musturus, lasīt rokdarbu tehnisko rakstu vai rokdarbu sašūt (ketelēt), viņa lūdz meitas palīdzību.
Lūcija ir gandarīta, ka čakla rokdarbniece ir ne tikai Līga, bet arī vecākā meita Janeta. “Kad Janeta mācījās skolā, viņa pati sev uzadīja baltu džemperi ar rozītēm un baltus svārkus. Viņai bija arī balti zābaki. Kad viņa aizgāja pie zobārstes, tā Janetu bija salīdzinājusi ar gulbi. Nevienu meitu ar varu neesmu spiedusi pievērsties rokdarbiem. Šo patiku viņas laikam ir pārmantojušas no manis. Rokdarbnieces laikam būs arī mazmeitas Amanda, kura mācās trešajā klasē, un sešus gadus vecā Ance,” stāsta Lūcija, norādot uz diviem dažāda garuma grābekļiem, kur tapošanas tehnikā top šalles. “Kad mazmeitas atbrauc ciemos, visas trīs saliekam grābekļus uz galda un tapojam,” smaida Lūcija. Rokdarbniece atklāj, ka tapošanu viņa apguvusi pavisam nesen, toties vislabāk jūtoties stellēs, kur top krāsaini grīdceliņi. Vismazāk Lūcijai patīk tamborēt, jo tur esot mazāk zināšanu.
Radošums palīdz darbā
Lūcijai vislabāk patīk zaļie un zilie krāsu toņi, tomēr visi rokdarbi tiekot darināti tā, lai tos kādam cilvēkam varētu uzdāvināt, zinot viņa gaumi.
“Uzskatu, ka diena nav labi aizvadīta, ja neesmu strādājusi kādu rokdarbu. Tā ir arī laba atpūta pēc darba. Mans vaļasprieks labi noder arī manam darbam. Noadījām daudz mazu šallīšu un spilventiņu. Bērni ar tiem spēlējas. Aptamborējam “kinderolas”, kam iekšā saberam rīsus vai griķus – rotaļlieta gatava. Lai gan manā grupiņā jaunākajam bērniņam vēl pat nav pusotrs gadiņš, ir prasība, lai būtu burti. Uzšuvu mīkstus burtus. Notamborējām arī puķītes, lai bērni iemācītos apgūt krāsas. Darām visu, lai bērniem būtu interesanti,” stāsta Lūcija. Itin bieži viņas mājās dūc arī šujmašīna. Savulaik rokdarbniece arī pati krāsojusi dziju, lai iegūtu vēlamo toni, bet šobrīd viņa labprātāk to nolūko veikalos.
Dāvanā saņem rokdarbu grāmatu
Vārdadienā ģimene Lūcijai uzdāvinājusi “Lielo rokdarbu grāmatu”. Viņa sākusi to pārlapot, līdz apstājusies pie jau pieminētās tapošanas. Sinolē dzīvo arī Tautas daiļamata meistare Aina Vanaga, kura ir ne tikai Lūcijas skolotāja, bet arī draudzene, tāpēc Lūcija ar grāmatu ieradusies pie Ainas. “Ainai laika pietiek, tāpēc atstāju grāmatu, lai viņa visu izpēta. Pēc nedēļas aizbraucu ciemos un man jau tika ierādīta tapošana. Šajā tehnikā gribu darināt kaut ko valkājamu, ne tikai šalles. Paraugs jau ir tapis. Kas no tā iznāks, tad jau redzēs,” stāsta Lūcija.
Viņa iecerējusi apgūt arī filcēšanu, kur tiek izmantotas ziepes. “Ainas meita bija izgatavojusi ziepes, tajās filcēšanas tehnikā veidojot gleznu. Viņa prot izgatavot arī pirts cepures, kas līdzinās gleznām, un čības. Fantastiskas ir arī viņas dekupāžā apstrādātās pudeles. Es arī noteikti to gribu apgūt un izmēģināt, kad nopirkšu visu nepieciešamo,” apņēmusies Lūcija. Zinot viņas rokdarbnieces prasmi, ir arī pasūtījumi.
Pirmais jauna rokdarba vērtētājs ir Lūcijas vīrs Visvaldis, kurš kopš bērnības nodarbojas ar fotografēšanu. Pavisam nesen viņa fotogrāfiju izstāde bijusi iekārtota Lejasciema bibliotēkas telpās.
“Būtībā mēs abi esam radoši cilvēki. Vīrs strādā ar fotogrāfijām, es ar dzijām. Viņš fotografē arī manus darbus. Izsakām arī savu vērtējumu, neslēpjot to, kas patīk, kas nepatīk. Darbu fotogrāfijas lieku tikai interneta portālā “draugiem.lv”,” bilst Lūcija.
Atšķirībā no dzīvesbiedra viņai vēl neesot bijis savas personālizstādes, jo tās sagatavošana prasot daudz laika. Lūcija novērojusi, ka cilvēki aizvien vairāk pievēršas pašu darinātiem rokdarbiem.
“Iespējams, ka to nosaka nauda. Veikalā nopirkt materiālu un no tā kaut ko notamborēt vai noadīt ir daudz lētāk, nekā nopirkt gatavu. Tā iespējams sarūpēt arī dāvanu otram cilvēkam,” prāto Lūcija.
