Latgale, tu mana bērnu zeme.
Latgale, tu mana bērnu zeme,
Uz kuras paladziņa pirmie dzīves soļi sperti
Un, turoties pie mātes siltās rokas,
Dzīves ceļam vārti plati vērti.
Še mana sādža “Lejas Romuļi”,
Kur māja kalna galā reiz bij’ celta,
Bij’ nabadzīga zeme ar akmens grīdām,
Tā bij’ reiz mīlēta un reizēm pelta.
Te mana Krāslava ar savu seno elpu,
Ar simtgadīgo pili, kas nu lēnām grimst.
Ar Daugavu, kas, lēni viļņus veļot,
Uz dzintarjūru platā straumē plūst.
Es tevi mīlu Latgale un mīlēšu līdz galam,
Kaut dzīvē tuvojās nu vakars vēls.
Es domās staigāšu pa tavām ārēm,
Vēl dzīvot palīdzēs tavs gaišais tēls.