Mans un Antras kopējā stāsta sākums meklējams Liedskalniņu dzimtas mājās “Stūrās” – ābeļziedu un ceriņu kupenās slīgstošā sētā, kur pagalmā kupli zaļojošs ozols, bet pati māja uz varenu laukakmeņu pamatiem būvēta. Pagalmā tur tēvutēvu rakta aka ar vindu.
Mājas ar īpašo auru
Tās ir mājas, kuras 1923.gadā uzcēlis Eduarda Liedskalniņa (Floridas “Corall Castle” autora) brālis Otto, kurš savulaik bijis prasmīgs mūrnieks, kopis zemi un kara gados nosargājis šo ēku. Mājas, kur viņš ievedis sievu Alīdu (dzim. Kreišmani), kur dzīvojuši un uzauguši arī viņu dēli Arvīds un Ēvalds. Mājas, kur 1930.gada 22.oktobrī Annas (dzim. Kupčas) un Arvīda Liedskalniņa ģimenē piedzimusi vecākā meita Antra, bet pēc pusotra gada – māsa Jogita, un abas šeit arī uzaugušas. Mājas, kas līdz pat šai dienai, nu jau modernizētas, joprojām saglabājušas savu īpašo auru.
Tur, pavisam nemanot, izaugusi arī mana bērnība, kļūstot par slaiku baskāji meiteni, un nu jau ar savu dzīvesstāstu.
Atmiņās atgriežoties „Stūrās”, kā pirmo sastopu mājas dvēseli – vecvecmammu Alīdu, ģimenē mīļi sauktu par Mammuku. Turpat gan arī allaž vērīgais vecvectēvs Otto jeb mums – Tētuks, vecmamma Anna, mamma Jogita un tētis Jānis un, protams, arī krustmāte Antra. Gaiši un dvēseliski bagāti cilvēki. Bērnu dienu atmiņas, protams, var idealizēt apstākļus un cilvēkus, bet tā sajūta, kas no tiem laikiem nāk dzīvē līdz pat šīm dienām, ir paliekoša.
Lai arī Mammuka ieguvusi tikai trīs klašu izglītību, viņa bija apveltīta ar apbrīnojamu sirdsgudrību un intuīciju. Bija arī tādi vakari, kad, gaidot pārnākam no darba manus vecākus, trijatā sēdējām pie iekurta pavarda un klausījāmies Mammukas stāstos par turku kariem, un tad jau arī Tētuks pievienojās ar savu sakāmo: par vācu un krievu armijas ienākšanu Latvijā, kā arī par to ilgus gadus krāto zemnieka gudrību, kas varas režīmu maiņas laikā palīdzējusi nosargāt mājas.
Krustmātei, tāpat kā man, Mammuka bija īpašs cilvēks, savukārt Mammukas mīlestība vienādi klājās pār mums visiem – neatceros kādu vairāk izceltu vai peltu. Viņa audzināja ar savu piemēru, minot: „Kad man tā notika, es darīju tā…”
Teātra gēns
Vectēvu Arvīdu man nebija lemts satikt – 1944.gadā viņš tika apglabāts Čeļabinskas apgabalā.
Anna un Arvīds bijuši Jaungulbenes Dziedāšanas biedrības pašdarbības teātra entuziasti, un, tā kā gadā tika iestudētas vismaz divas vai trīs izrādes, lomu skaits abu biogrāfijās nav mazais. Arvīds bijis apveltīts ar izcilu komiķa talantu – pārsvarā atveidojis dažādus Blaumaņa personāžus, Annai parasti uzticētas mīlētāju un varoņu lomas, viena no izcilākajām – Anitas loma “Zvejnieka dēlā”.
Tajā pašā laikā Antra un Jogita mājās spēlējušas savu – mājas – teātri. No skapja izvilkušas tērpus un parūkas, ko izrādēs uz skatuves lietojusi māte, un sarīkojušas pašas savu izrādi. Sākumā viņām vislabāk patikušas Baibas garās bizes (no “Pūt, vējiņi!”), kā arī tautiskās seģenes ar lielajām sudrabotajām saktām.
Uz skatuves teātri Antra sākusi spēlēt Gulbenes vidusskolā dramatiskajā pulciņā, kuru tolaik vadījis Roberts Ligers. Ar šo laiku viņai saistījās daudz skaistu atmiņu. Prātā visspilgtāk palicis stāsts par Antras gaišajām bizēm, kuras piesaistījušas Roberta Ligera uzmanību, un viņa pārsteigums: „Kristīne! Īsta Blaumaņa Kristīne!”
Gandrīz kā rituāls
Jau no mazotnes visos Liedskalniņos ticis ieaudzināts darba tikums, mīlestība pret savu māju un sētu, un šis tikums kā liela bagātība ticis nodots no paaudzes uz paaudzi. Laikam jau tāpēc Jogita izvēlējās palikt laukos un arī Antra, pat aizbraukdama uz Rīgu, nespēja iedomāties savu dzīvi bez dabas, bez plašuma. Tā viņa ne reizi vien teica: „Man gribas rokas tā dziļi, dziļi ierakt zemē un tad uz brīdi pierimt…”
Antras (un arī vecmammas) atbraukšana uz tēva mājām bija gandrīz kā rituāls. Vispirms jau mūsu gatavošanās – pagalma un mājas uzpošana, svaigu meiju iespraušana jumta istabiņas korēs (ai, kā krustmātei patika šī svaigu meiju smarža!). Tad vakariņu gatavošana un pašu pošanās pretim iešanai.
Lai arī vakara vilciens no Rīgas Jaungulbenes stacijā piestāja jau krietnā pievakarē, atceļš mums visām trim – Antrai, Jogitai un man – parasti bija nesteidzīgs – tā, lai visos sīkumos var izbaudīt lauku klusumu, putekļu un zemes smaržu, sienāžu un griežu sarunas. Tā, lai, sperot pirmo soli dzimtas mājas pagalmā, var sajust, kā ap tevi sakļaujas viss būtiskais – miers, ģimene, spēks un… svētums.
Un tad, izjūtām bagātinājušās, mēs devāmies tūlītējā saimniecības apgaitā: pagalms, mājas, dārzs, kūts… Pie katra jaunuma jāpakavējas ilgāk – jāuzslavē darba veicēji, jāapmīļo gotiņa, jāpasmaržo vecmammas stādītās rozes, jāpiešķin pilna sauja ar ērkšķogām…
Pa to laiku Mammuka bija drusku iekavējusi govju slaukšanas laiku un nu steidza, lai Rīgas viešņai tiktu krūze silta piena. Tai parasti sekoja pasēdēšana uz silta mūrīša un vēlāk arī plāno pankūku cepšana – krustmātei tās padevās neticami garšīgas. Viņa gan apgalvoja, ka tas notiekot ar tēva mājas pavarda svētību.
Blakus īpašajos brīžos
Cik vien sevi atceros, Antras ciemošanās līdzi atnesa patīkamas pārmaiņas. Jau no mazotnes viņa man ir bijusi kā otra mamma – esot blakus grūtā brīdī, notraucot asaru un pieglaužot plecam, ar līdzjūtīgu vārdu un saprotošu padomu. Bieži esmu viņu dzirdējusi sakām: „Tu man esi kā meita.” Un tā mēs viņai bijām divi – es un sešus gadus jaunākais dēls Harijs.
Kad triju gadu vecumā sāku sacerēt savus pirmos „dzejoļus”, viņa bija vispacietīgākais klausītājs – citiem ar savu vārsmošanu laikam jau biju nedaudz apnikusi.
Lai arī bieži dzirdu sakām, ka Antra bijusi ļoti trausla, manā dzīvē viņa ienāca un pastāvēja kā mans Stiprais cilvēks – tāds, pie kura jebkurā laikā var vērsties pēc padoma un palīdzības. To juta arī mana mamma un droši uzticēja māsas gādībai, tāpēc visai bieži ciemojos Rīgā. Tur gan biju arī piedzimusi, un jau nedēļu pēc jaunās pasaules apjaušanas atradusi sev divas mammas – Jogitu un Antru. Iespējams, tieši tāpēc krustmāte tiecās būt man blakus īpašajos brīžos.
Kādus gadus vēlāk, kad es jau mācījos 3.klasē, bet Harijam bija četri gadi, arī mēs vasarās Jaungulbenē aizrāvāmies ar mājas teātri. Tolaik es jau biju pieredzējusi teātra jomā: bijusi pie krustmātes teātra garderobē, iepazinusies ar citām aktrisēm, es jau zināju, kas ir grims un parūkas, vairākas izrādes biju skatījusies gan no aizkulisēm, gan no ložām. Līdz asarām biju raudājusi līdzi Margai, kad karstasinīgais Pablo „Trešajā vārdā” viņu nogrūda uz grīdas. Sajūsminājusies par Žannas d’ Arkas iespaidīgo kostīmu un degsmi un līdz pat sāpēm jutusi līdzi viņas liktenim. Jau vismaz trīs reizes noskatījusies „Skroderdienas Silmačos” un priecājusies gan par Auces kluso laimi pirtiņā, gan vēlāk arī par Elīnas un Alekša mīlestību.
Skolas gados, brīvlaikos, mēs kopā ar Antru atkal gājām uz teātri. Tad es atklāju „Ilgu tramvaja” Blanšu un, šķiet, – vienā dienā pieaugu. Izrāde tik ļoti paņēma mani savā varā, ka es vēlējos to redzēt un salīdzināt vēl un vēl. Es aizkulisēs turēju īkšķus, jo man šķita – tie Blanšai palīdzēs izsāpēt savu likteni! Un vēroju – cik meistarīgi mainās aktrise Antra saspēlē ar citiem aktieriem. Cik viegli vai smagi viņa pēc izrādes atgriežas reālajā dzīvē. Jau tad es sapratu – viņa ir izvēlējusies vissmagāko profesiju…
Tad es vēlējos noskatīties arī citas Nacionālā teātra izrādes, kurās spēlēja krustmāte, un galu galā drīz vien es biju redzējusi gandrīz vai visas. Līdz asarām smējos līdzi enerģiskajai Ļeļai, kopā ar Mariannu Okolokolaku vēlējos baznīcu – varbūt divatā mums izdotos, vēroju atšķirīgos aktieru duetus “Hamilkāra kungā” un palaiciņam atcerējos “Trešo vārdu” – vispaliekošāko iespaidu no visām krustmātes lomām. Un tomēr – vēl sekoja “Grēksūdzes laiks”, un es vairs nepratu atšķirt, kur beidzās Anna un sākās Antra…
Galvenais – lai virs galvas ir dzidras debesis
Antru klausoties un skatoties, es jau no mazām dienām esmu mācījusies lasīt dzeju, mīlēt teātri, izprast dzīvi un cilvēkus, savu domu un izjūtu pasauli. Viņu esmu iepazinusi dažādu – gan stipru, kad vajag kādam palīdzēt saņemties un pārvarēt grūtības, gan – vājuma brīžu piemeklētu. Bieži esmu dzirdējusi viņu pieminam tēvu, kurš teicis: „Meitiņ, vienmēr ir izeja. Tikai jāmeklē…”
Tā kā nedzīvojām kopā, ierasta lieta mums bija vēstuļu rakstīšana. Manējās – sadzīviskas, par notikumiem mūsmājās, vēlāk – dziļākas un vaļsirdīgākas. Krustmātes vēstules – bagātas ar padomiem un uzmundrinājumiem, vēlāk – ar dziļām pārdomām… Priecājos, ka esmu tās saglabājusi un reizēm varu tajās ieskatīties.
Kādā vēstulē krustmāte raksta: “Man atmiņā palicis kāds salīdzinājums:
“Ja tev ir grūti, aizej uz zooloģisko dārzu – tur ir restes un uzraksts “Flamingo. Eksotisks putns”. Viņš stāv ūdenī, bet ne jau parastā, tīrā ūdenī. Tajā peld spalvas, cigarešu gali, garozas un mizas, bet putns stāv tā, it kā stāvētu visskaidrākā avota ūdenī. Stāv, skatu pavērsis pret debesīm. Tas, kas viņam zem kājām, viņu itin nemaz neinteresē…””
Man gribētos, lai Antra vienmēr paliktu savu skatītāju atmiņās kā šāds flamingo – pievilcīgs, cēls un pašapzinīgs. Vai nav vienalga, kas ir zem kājām, ja virs galvas ir dzidras debesis.
