Tāpat kā visi, arī gulbeniete Elīna Romanova un viņas mīļā omīte Ināra Vasiļjeva Lieldienas sagaidīs ar skaisti krāsotām olām un gardiem ēdieniem svētku galdā.
Olu krāsošanā Elīna un Ināra parasti izvēlas tradicionālo metodi – krāso ar sīpolu mizām, bet, lai izveidotu dažādus rakstus, liek klāt lapiņas, zāles stiebriņus un rīsu graudiņus, savukārt ēdienu gatavošanā viņām patīk eksperimentēt un izmēģināt dažādas jaunas receptes. Elīnas omīte ir lieliska saimniece, un arī Elīna cenšas pārņemt no viņas visas gudrības. Svinot svētkus, viņas noteikti atcerēsies arī savus tuvos un mīļos cilvēkus, kas šobrīd dzīvo Vācijā.
Mamma ar ģimeni dzīvo Vācijā
Elīna stāsta, ka viņai vēl ir divi brāļi un divas māsas, kuri kopā ar mammu dzīvo Vācijā. „Mums ir liela ģimene. Man vēl ir gadu vecāka māsa Kristīne, deviņus gadus veci brālis un māsa – dvīņi Kristiāns un Sabrina, kā arī jaunākais brālītis Junis, kuram tūlīt būs 4 gadi,” stāsta Elīna.
Šeit, Latvijā, ir palikušas vien viņas ar omīti. „Mana meita Lina kādreiz dzīvoja šeit, Gulbenē, diemžēl viņas ģimenes dzīve nebija izdevusies un tad viņa kopā ar draudzeni nolēma doties uz Vāciju. Sākotnēji bija domāts, ka Lina aizbrauks pastrādāt, bet tad iedzīvojās un tā arī palika tur uz dzīvi. Nu jau viņa tur ir apmēram 16 gadus un tur ir izveidojusi arī jaunu ģimeni. Toreiz, kad meita devās prom, es uzņēmos rūpes par abām meitenēm – Elīnu un Kristīni. Viņas abas izaudzināju no trīs gadu vecuma,” atklāj Ināra. Viņa piebilst, ka meitenes palaikam brauca apciemot mammu uz Vāciju, taču Ināra gribēja, lai viņas izaug un iegūst izglītību šeit, Latvijā. Elīna nebeidz apbrīnot omīti par viņas uzņēmību, apņemoties audzināt viņu un māsu, kad mamma devās prom uz Vāciju. Arī pati Ināra atzīst, ka tā bija liela uzdrīkstēšanās un arī atbildība. Turklāt omīte savā ģimenē ir pieņēmusi arī 18 gadus veco savas māsas dēlu Edgaru.
Omīte kā mamma
Elīna, protams, priecātos par iespēju būt kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem pēc iespējas biežāk un tādēļ brīži, kad viņas ar omīti dodas uz Vāciju vai tuvinieki apciemo viņas šeit, ir īsti svētki, taču ir jau pierasts pie ikdienas dzīves un tā viņai rit starp Gulbeni un Rīgu. „Mani ir izaudzinājusi omīte. Paldies viņai par to!” Un, lai arī pusaudža gados viņa omītei nereti tika pārmetusi, ka citiem bērniem vecāki daudz ko atļauj, ko viņai liedz, šobrīd Elīna apzinās, kāda atbildības nasta gūlās uz omes pleciem, un novērtē visu, kas darīts viņas labā. „Omīte man ir kā mamma. Ar mammu sanāk sazvanīties ne tik bieži, ar omi gan nepārtraukti sazvanāmies, kad esmu Rīgā. Protams, kad aizbraucu pie mammas, varam izrunāties par jebko, esam kā māsas, bet ikdienā ir citādāk. Ja būs kāda bēda vai problēma, es noteikti zvanīšu omei, viņa ir šeit un noteikti man palīdzēs,” ir pārliecināta Elīna.
„Jā, ir grūti, ka ģimenēm nākas dzīvot šķirti. Meita atbrauc tagad ciemos, bet pavisam uz dzīvi šeit, Latvijā, viņa vairs nevēlas atgriezties. Varbūt varētu vēl domāt, ja šeit būtu tāds līmenis, kā treknajos gados, taču situācija diemžēl ir cita, bet Vācijā ir pavisam cits dzīves līmenis. Žēl, ka mūsu valsts nedomā par saviem iedzīvotājiem. Tas tikai veicina to, ka cilvēki brauc prom un meklē citas iespējas. Un tik daudzi jau ir aizbraukuši!” apzinās Ināra.
Apsver iespēju doties prom
Tā kā Elīnai un viņas māsai Kristīnei ir tikai gada starpība, Ināra savulaik nolēmusi, ka meitenes skolā laidīs vienā klasē. Elīna atzīst, ka tas bijis ļoti jauki. Viņām ar māsu bija ļoti labas attiecības, abas sēdējušas vienā solā un allaž palīdzējušas viena otrai. Pēc
10.klases pabeigšanas Kristīne devusies uz Vāciju un tur arī palikusi. „Elīnu gan es nelaidu prom – gribēju, lai viņa kaut ko sasniedz arī šeit un tad rīkojas tālāk. Jāpiebilst, ka Kristīnei tomēr arī tik viegli neveicās ar mācībām Vācijā, jo valodas zināšanas nebija tik labas, nācās speciāli mācīties pat valodas skolā, viņa pat arī nedaudz nožēloja šo savu izvēli,” saka Ināra. Protams, nav zināms, vai arī Elīnai būs iespēja šeit atrast darbu, kad pabeigs augstskolu, tādēļ arī viņa apsver iespēju doties uz Vāciju. “Un arī man pašai būs jādomā par to, jo nevar zināt, kā būs uz priekšu, vai varēšu iztikt vien ar pensiju, papildus nestrādājot,” piebilst Ināra. Gan Elīna, gan Ināra atzīst, ka viņām noteikti būtu žēl atstāt Latviju un daudz labprātāk paliktu šeit, taču, ja dzīve to piespiedīs darīt, citas izvēles nebūs.
Omītei prieks par mazmeitu
Elīna šobrīd studē Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē. Pēc vidusskolas absolvēšanas jauniete vēlējusies studēt starptautiski ekonomiskās attiecības, taču omīte viņai ieteikusi krietni piedomāt pie nākamās profesijas izvēles. Viņa ieteica izvēlēties tādu profesiju, kas būs nepieciešama visos laikos. „Omīte ilgus gadus strādā par grāmatvedi, tā arī es nolēmu pievērsties šai jomai. Prieks, ka ome man var palīdzēt. Bieži vien uzdevumi ir ļoti sarežģīti, tad lieti noder viņas pieredze un zināšanas,” atzīst Elīna. „Jāpalīdz jau ir! Kurš gan cits palīdzēs, ja ne savējie,” saka Ināra. Viņa piebilst, ka šobrīd ir prieks par Elīnu, kura ir kļuvusi patstāvīga, nopietna un atbildīga jauniete.
Katru nedēļas nogali Elīna dodas uz mājām, uz Gulbeni. „Pēc mācībām neatliek īpaši daudz brīvā laika, tādēļ esmu priecīga, ka varu atbraukt uz Gulbeni un atpūsties,” saka jauniete. Ar prieku viņa atceras arī laiku, kad gatavojusies konkursam „Mis un Misters Gulbene”. „Tas laiks bija ļoti piepildīts. Pēc konkursa tā visa mazliet pietrūka, bija grūti pierast, ka vairs nav nodarbību. Piedalīšanās konkursā bija neatsverama pieredze,” atzīst Elīna. Arī Ināra piebilst, ka vēlējusies, lai Elīna piedalās konkursā. Viņa uzskata, ka mazmeitai tas deva iespēju pilnveidoties un uzzināt par sevi arī daudz ko jaunu. „Jau kādreiz bērnudārzā, kad notika fotografēšanās, Rīgas fotogrāfi teica, ka Elīna dienās būs īsta modele. Viņa gāja arī modeļu skolā un piedalījās konkursos, iegūstot dažādus titulus,” lepojas Ināra. Viņa atklāj, ka arī pati kādreiz bijusi modele. „Es ilgus gadus strādāju sadzīves pakalpojumu kombinātā. Mums bija arī modes ateljē un trikotāžas cehs, braukāju un demonstrēju modes. Mana fotogrāfija pat bija izvietota trikotāžas ceha skatlogā,” atceras Ināra. Viņa piebilst, ka savulaik esot pati arī centusies dažādot savus apģērba gabalus, izšujot interesantas aplikācijas uz tiem, arī gatavojot dažādas apkaklītes un žabo. Arī Elīnai patīk šūt. Viņa atzīst, ja vien mājās būtu šujmašīna, tā droši vien būtu viņas lielā aizraušanās. Savukārt Ināra priecājas, ka Elīna no viņas ir mantojusi daudzas labas prasmes.
