Gulbene Zaļo un Zemnieku savienības deputātu kandidātus, kuri kopā ar māksliniekiem no Rīgas svētdienas vakarā visus aicināja uz koncertu Gulbenes stadionā, sagaidīja ar pamatīgu vēju un lietu, kas norima neilgi pirms pasākuma sākuma.
Nolēmu, cik tad līdz stadionam tālu, aiziešu pavērot, ko tad piedāvā pirmais reklāmas pasākums. Liels bija ne tikai mans, bet arī vēl citu koncerta apmeklētāju izbrīns, stadiona zaļajā zālē ieraugot tukšu pārvietojamo skatuvi. Izrādījās, ka mākslinieki bija savu uzstāšanos pārcēluši uz skatītāju tribīņu pašu augšu, lai tādējādi pasargātu mūzikas instrumentus un mikrofonus no lietus. Viss jau būtu labi, ja vien tribīnēs sēdošajiem koncerta apmeklētājiem nevajadzētu pagriezt galvu par 360 grādiem vai arī muzikālos priekšnesumus tvert ar pakausi vai muguru. Tiesa, daļa skatītāju mainīja savu atrašanās vietu un pārvietojās iepretim tribīnēm, bet daļa tā arī īsti nespēja saskatīt ne māksliniekus, ne deputātu kandidātus, tāpēc garlaikoti raudzījās pāri stadiona zaļajam laukumam kaut kur tālumā. Cienījamais pasākuma vadītājs Guntis Skrastiņš gan centās visu vērst par labu, uzsverot, ka, lūk, tagad deputātu kandidāti un māksla ir tuvāk tautai. Neiztrūka arī viņa ilggadējo un jau pierasto familiāro joku, tā sakot, tuvāk tautai. Tomēr man, vērojot notiekošo, radās citas asociācijas, proti, ja nu gadījumā līs, tad mēs esam drošībā, bet tauta var arī samirkt. Galvenais, lai mums ir labi. Protams, visu cieņu māksliniekiem, kuri godprātīgi veica savu darbu, tomēr pasākums mazliet līdzinājās balagānam.
