Pilsētā darbu sākusi jauna pārdotava, kuru internetā pircēji liela. It kā jauki un nevainīgi, ja vien jaunais veikals netiktu reklamēts, nopeļot citus līdzīgus konkurentus un to produkciju. Šajā pašā brīdī rodas šaubas, kurš īsti ir jaunās pārdotavas slavētājs – pircēji vai īpašnieks? Slēpties aiz anonimitātes taču ir tik ērti!
Arī ”melnais PR” ir reklāma
Gulbenes novada domes deputāts Intars Liepiņš uzskata, ka sevis izcelšana, nomelnojot konkurentus, ir mārketinga paņēmiens, kas tiek praktizēts. Viņaprāt, tam var būt visai neliels efekts, salīdzinot ar gaidīto. Internets dod iespēju reklamēties par brīvu visiem iespējamajiem paņēmieniem, Biznesu I.Liepiņš salīdzina ar dīķi. “Kura lielāka un gudrāka zivs, tā izdzīvo. Vai mērķi attaisno līdzekļus? Tas ir izvēles jautājums. Katrs cīnās ar savām metodēm – kā var, prot un cik zināšanas ļauj. Taču nav noslēpums, ka biznesā nav draugu. Bizness pat sanaido un izšķir vienas ģimenes locekļus,” saka I.Liepiņš.
Gulbeniete Santa Kundrate, kurai ir ekonomistes un sabiedrisko attiecību speciālistes izglītība, uzskata, ka “melnais PR” kā sevis reklamēšana ar negodīgiem paņēmieniem reāli pastāv, taču, kā saka, nenoķerto nevar uzskatīt par zagli. Proti, pierādīt šādu paņēmienu izmantošanu nav nemaz tik viegli. “Balstoties uz labo praksi un ētiku uzņēmējdarbībā (zinu, tas var izsaukt smaidu, bet strādājot bez tās un ievērojot tikai “vilku likumus”, virzienu – “pāri līķiem”, nekur tālu netiksi), šādi gadījumi noteikti būtu nosodāmi. Mans viedoklis – ja mārketinga aktivitātes nav pamatotas ar piedāvātā pakalpojuma vai preces konkurētspējīgām cenām un kvalitāti, ilgtermiņā konkurentu nomelnošana nebūs dzīvotspējīga. Un šādiem darboņiem nevajadzētu domāt, ka patērētājs ir muļķis, kurš tic visam portālu un sociālo tīklu komentāros rakstītajam,” uzskata S.Kundrate. Viņa uzsver, ka “internetā neviens nekad nav bijis un nebūs anonīms un atrast šādus negodīgu paņēmienu pielietotājus nemaz nav tik grūti”. Tajā pašā laikā S.Kundrate atzīst, ka nezina, kā izskaust šādu negodīgu praksi.
Kā cīnīties ar apmelotājiem?
Gulbenē praktizējošā juriste un komersante Gunita Zvirgzdiņa atzīst, ka ētikas pārkāpumi konkurencē nav retums, taču ir grūti pierādīt šādus faktus, sevišķi, kad nomelnošana ir notikusi internetā. „Runā jau visu ko, arī, ka dažs izmantojot maģiju,” saka G.Zvirgzdiņa. Atliek palikt neziņā, kurš kuru ir „mazgājis”. Turklāt pakalpojumu sniegšanas joma, kā norāda G.Zvirgzdiņa, ir tāda, kur katrs tiesīgs paust savu viedokli, sacīt, kas ir un kas nav bijis pa prātam. Turklāt, kā zināms, katram ir sava gaume! Kā uzņēmējam izturēt šādu spiedienu? G.Zvirgzdiņas ieteikums ir vienkāršs: „Jāsmaida! Jo tu vairāk smaidīsi katram, kurš tev vēlas uzknābt, jo lielāks būs izbrīns: re, sliktie vārdi neiedarbojas! Un ar to pašu brīdi aprunātājs novērsīsies. Cik ilgi var uzbrukt smaidošam cilvēkam?”
Pati G.Zvirgzdiņa gatava savu klientu sūtīt pie konkurenta, ja zina, ka cilvēkam tur spēs sniegt labāku pakalpojumu. „Es pati esmu kliente pie saviem konkurentiem, un viņi ir mani klienti. Tas ir normāli,” saka G.Zvirgzdiņa.
Gulbenes novada domes deputāts, zemnieku saimniecības “Sopuļi” īpašnieks Gunārs Ciglis uzskata, ka konkurentu nomelnošana nav pieļaujama ne no juridiskā, ne no ētiskā viedokļa, taču praksē tādi gadījumi ir. Kā ar to cīnīties? „Es apmelotāju paaicinātu uz publisku pasākumu savā saimniecībā, lai pārliecinās, vai tiešām šeit ražotie produkti ir tik slikti. Lai pagaršo, pārliecinās un saka vērtējumu publiski!” neparastu metodi piedāvā G.Ciglis. Viņaprāt, konkurentiem savā starpā jābūt labi pazīstamiem. Tad būs izslēgti nesmukumi savstarpējās attiecībās. G.Ciglis uzskata, ka nav vērts naidoties un turēt ļaunu prātu uz neētiskiem konkurentiem.
Normāli uzņēmēji tā nedara
SIA “Konto” izpilddirektors Adrians Novokreščenihs prāto: “Normāli uzņēmēji attiecībās ar konkurentiem neizmanto neatļautas metodes. Ar citu apmelošanu nav iespējams pašiem panākt labāku rezultātu. Vislabākā reklāma ir reālais darbs, nevis tas, ko kas un kur izteicies.” Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka uzņēmējdarbībā “katrs pats kaļ savu laimi”, liekot lietā savu audzinātības un izglītības līmeni, savu izpratni par to, kas ir un kas nav ētiski. Ja kādam izdodas citu nomelnošana, pēc tam neviens nevarot vairs pārliecināt, ka tā ir slikta metode.
Stāmerienas pagasta pārvaldes vadītājs un SIA “Lāčplēši – moto” īpašnieks Ainārs Brezinskis ir dzirdējis par šādām metodēm, taču savā praksē ar tām nekad nav saskāries. Par šādu negatīvu praksi viņam griboties atgādināt veco teicienu, ka latvietis maizes vietā ir gatavs apēst otru latvieti.
“Katram ir savi klienti, un katrs klients pats var izvēlēties, kur un pie kā pirkt produktu vai pakalpojumu. Es nekad saviem darbiniekiem nesaku sliktus vārdus par mūsu konkurentiem. Daru tieši pretēji – saku, ka tam un tam konkurentam kādā jomā ir daudz lielāki panākumi nekā mums. Tas nozīmē – arī mums ir, kur augt,” saka A.Brezinskis.
Visi novadā esam kā uz delnas
Gulbenes novada domes priekšsēdētāja Sandra Daudziņa, kura pati savulaik bija novadā redzama uzņēmēja, uzskata, ka netīras metodes nav iedomājamas, strādājot cieši blakus vienā novadā, kur visi uzņēmēji ir kā uz delnas. “Katrs var sevi parādīt ar savu darbu. Ar skaļu reklāmu, glītām izkārtnēm var tikai pieteikt sevi un radīt pirmo efektu. Tālāk sākas ikdiena, kas parāda, vai uzņēmējam ir klienti un labā slava vai arī nav. Mēs ātri vien cits par citu uzzinām gan pozitīvo, gan negatīvo. Un tā arī ir patiesā reklāma. Ja ir daudz darba, nav laika domāt ne par sevis reklamēšanu, ne par konkurentu aprunāšanu. Biznesā ir tikai divi paņēmieni – darīt, censties vai arī visus citus noliegt, izceļot sevi, un tā panākt efektu uz īsu brīdi. Ar negatīvismu ilglaicīgu rezultātu panākt nav iespējams. Tas ir lēts paņēmiens,” saka
S.Daudziņa.
Gulbenes rajona prokuratūras virsprokurors Aivars Circens saka, ka par neslavas celšanu un apmelošanu var tikt ierosināts kriminālprocess, kas var beigties ar notiesājošu spriedumu tiesā. Viņš apstiprina – ja aizskartais uzņēmējs vēršas tiesībsargājošajās institūcijās, var noskaidrot nepatiesu informāciju saturošo interneta komentāru autoru. Un tad par saviem vārdiem būs jāatbild. Jebkurš izteiktais apgalvojums būs jāpierāda. “Ja pierādījumu nav, atvainojiet… Izdomāt var visu ko. Nepierādāms apgalvojums ir uzskatāms par nepamatotu. Jāskatās, kas izteicis nomelnojošos apgalvojumus. Jānoskaidro, vai tas viss nav rakstīts vienā datorā. Jāsaprot, vai ir notikusi apzināta nomelnošana vai patiešām pircējs rakstījis par savu konkrēto pieredzi. Tas jau ir ētikas jautājums. Pircēja tiesības ir salīdzināt, izvēlēties, bet vai tāpēc kāds ir jānomelno?” saka A.Circens. Viņš uzsver, ka mārketingā nedrīkst izmantot kriminālas metodes, ceļot neslavu.
Vai patērētāji dalāspieredzē?
Normunds Kalniņš no Stradiem Man nav laika “funktierēt”, aprunāt un klausīties klačās. Paļaujos tikai uz savu pieredzi un uz pārbaudītām vērtībām vai arī, pērkot preci vai pakalpojumu, rīkojot spontāni.
Irēna Lapsa no Gulbenes Dodu padomus citiem un arī pati ņemu vērā citu cilvēku pieredzi. Tas ir dabiski – dalīties domās. Tomēr akli citu teiktajam neuzticos, visu pārbaudu pati.
Pēteris Ranka no Lizuma Es nezinu, ko lai saka. Uzskatu, ka produkti, ko pērkam, visi satur ķīmiju. Vienīgi tirgū vēl var nopirkt kaut ko jēdzīgu vai arī pie zemniekiem no rokas. Ka tas tā ir, to visi zina. Nevienam nekas nav jāstāsta! Varu teikt, ka citi pakalpojumi – elektrība, telefonsakari – mani apmierina.
Rita Maļinovska no Lejasciema Pēdējā laikā man vairāk ir slikta pieredze, nevis laba. Uzklausu arī citu cilvēku viedokli, tomēr no malas teiktais mani neietekmēs tikmēr, kamēr pati nebūšu visu pārbaudījusi.
Rudīte Sarkane no Galgauskas Savā pieredzē par pirkto produktu un pakalpojumu kvalitāti es dalos tikai mājās un tikai ar tuviniekiem. Nekur citur par to es nerunāju.
