Dzīve esot kā grāmata: šķirot jaunu lapu, nekad īsti nezini, ko tajā izlasīsi. Arī es vēl pirms pusotra mēneša nezināju, ka atstāšu laikrakstu “Dzirkstele”, lai dotos Dies’ zina kurp.
Dzīve esot kā grāmata: šķirot jaunu lapu, nekad īsti nezini, ko tajā izlasīsi. Arī es vēl pirms pusotra mēneša nezināju, ka atstāšu laikrakstu “Dzirkstele”, lai dotos Dies’ zina kurp.
Tomēr process ir sācies, un nav vairs manos spēkos to apturēt. Spēcīga straume ir sagrābusi būtni un nes sev līdz, par paļāvību nesolot neko vairāk kā vien iespēju pārtapt tādai, kāda patiesi vēlos būt. Kāda īsti? Ak, ja es to zinātu, tad viss būtu daudz vienkāršāk. Tad nebūtu kritiena tumsā, kurā ir tik daudz neatbildētu “kāpēc” un tikai viens gaismas stariņš: meklē ar sirdi!
Tie, kam stāstu par savu izvēli, šausminās: “Tu esi traka! No kā dzīvosi, ko ēdīsi?” Viss ir tieši tā, un nekas nav tā. Dažreiz baltmaize ar sviestu šķiet rūgta, jo to pasniedz nenovēlīga roka. Citreiz pietiek ar dažām rupjmaizes drumslām, jo vairāk par dienišķo maizi sirdi spēcina sirsnīgs un patiess vārds.
Vai kāds maz var pateikt, kur ir robeža starp “pietrūkst” un “pietiek”, “nedrīkst” un “drīkst”, “zaudēt” un “iegūt”? Meklējiet ar sirdi! Nav tādas grāmatas, kas izskaidros, nav tāda gudrā, kurš nekļūdīgi norādīs, pa kuru ceļu ejot ir sasniedzama visu ilgotā laimes zeme. Sena gudrība vēsta, ka sapnis, kas sasniegts, zaudē vērtību. Tādā gadījumā varbūt svarīgākais ir nevis mērķis, bet ceļš, pa kuru to sasniedzam, izjūtas, kas mūs ejot pavada. Es nevaru mudināt katru, kas šobrīd nav apmierināts ar dzīvi, ielāgot manu piemēru. Tomēr iesaku izsvērt, ko mēs katrs pats sev nozīmējam. Ir tik ērti un pierasti vienmēr rīkoties tā, kā sabiedrībā pieņemts, bet ne vienmēr tas atbilst cilvēka dziļākajai būtībai. Un – mežā jau pamana tieši tos kokus, kas atšķiras no pārējiem.
