Arī Gulbenes pamestie, aizmirstie stūrīši var kļūt par atklājumu un aizraujošas ekspedīcijas mērķi. Protams, tam vajag laiku un patiku. “Dzirkstele” aicina ielūkoties pilsētas graustos tapušajā anonīmajā mākslā, kuru visā pasaulē apzīmē ar vienu vārdu – grafiti. Tās autori kā likums ir gados jauni cilvēki. Visi šos grafiti nemaz nav redzējuši! Bet arī starp zinātājiem domas dalās.
Gulbenes pilsētas sabiedriskās kārtības sargs Mārtiņš Didrihsons-Linards “Dzirkstelei” piekodina, ka nevienam nav tiesību patvaļīgi ar saviem zīmējumiem vai uzrakstiem sabojāt svešu īpašumu. Par laimi, Gulbenē pagaidām vēl neviens nav izteicis pretenzijas šādā sakarā. Ja tā būtu, tad, visticamāk, policija uzsāktu kriminālprocesu par svešas mantas tīšu bojāšanu. Savukārt cietušais būtu tiesīgs no vainīgā piedzīt materiālo kompensāciju par viņam nodarītajiem zaudējumiem.
Neapgrūtina dzīvi mazpilsētā
“Ir Latvijā redzēti arī skaisti grafiti darbi. Taču tie, kas ir Gulbenē, man ne īpaši patīk,” “Dzirkstelei” saka Oskars Kreišmanis no biedrības “Gulces gēns”. Lai arī viņš pārstāv jauniešus, kuri tiek uzskatīt par neformāļiem, atzīstas, ka nezina Gulbenes grafiti autorus. Grafiti Gulbenē ir neredzamā māksla. Tā atrodas vietās, kur vairums iedzīvotāju nemaz neapgrozās. Tāpēc novada domes teritorijas plānotāja Marta Mikolaja “Dzirkstelei” pauž neizpratni: “Vai grafiti mums apgrūtina dzīvi kaut kur? Gulbenē nav nekur redzamās vietās nekas apmālēts. Tā nav Gulbenes problēma.”
“Grafiti kā pašizpausmes māksla ir pieņemama, tikai – pareizā, ierādītā vietā. Tas nedrīkstētu tapt kultūras un sporta bāžu tuvumā, kur notiek publiski pasākumi. Jā, savulaik stadiona fasāde bija apgleznota ar grafiti zīmējumiem, kas turklāt bija iepriekš saskaņots. Jauniešiem patika. Bet citu paaudžu cilvēkiem? Apmeklējot, piemēram, futbola sacensības, liela daļa cilvēku teica, ka tādiem drūmiem zīmējumiem te nav piemērota vieta. Kad aizkrāsojām, visi priecājās,” “Dzirkstelei” saka Gulbenes sporta centra vadītājs Ziedonis Lazdiņš. Viņš bilst – nav nekas pretī, ja grafiti top citur, kur tas ir pieņemami. Bet ne jau kurā katrā vietā! Arī ne pilsētas centrā uz kādas ēkas! “Grafiti zīmējumiem estētiski ir jāiekļaujas vidē. Tie var tapt pilsētas malā uz kādas sienas, kura netiek izmantota. Varbūt tādā veidā tā var kļūt pievilcīgāka. Cilvēki ies garām un priecāsies,” uzskata Z.Lazdiņš.
Atzīst tikai kontrolētu mākslu
“Ja tā siena vai sēta kādam ir īpašumā, protams, pirms apzīmēt to, ir jārunā ar saimnieku. Saņemot atļauju, var darīt,” “Dzirkstelei” saka novada domes deputāts, SIA “Dimdiņi” valdes loceklis Normunds Audzišs.
Viņš uzskata – vislabāk, ka iepriekš gan īpašnieks, gan mākslinieks vienojas par noteiktu dizainu vai pat reklāmu grafiti tapšanai. “Būtiski ir, ko zīmēt! Dizains var būt dažāds. Var būt agresīvs un var būt arī tīri patīkams, multiplikārs. Bet var būt arī neķītrs, ar uzrakstiem nesmukos vārdos. Kā māksla grafiti reāli pastāv. Taču ar to jānodarbojas likumīgi – vietā, kas ir iepriekš saskaņota. Ja pilsētā, ir vispirms jāsaskaņo arī ar būvvaldi,” uzskata N.Audzišs.
“Mana attieksme ir krasi negatīva pret grafiti zīmējumiem neatļautās vietās. Ja kāds grib zīmēt, lai piesakās novada domē un lai ierāda, kur pilsētā ir tās nesakoptās sienas, kur, lūdzu, lai darbojas! Bet ne jau tur, kur tikko veikts remonts, atļauts virsū ar krāsu baloniņiem pūst nekvalitatīvus zīmējumus,” “Dzirkstelei” viedokli izsaka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Gulbenes daļas komandieris Vijārs Griķis.
Ir un nav anonīma māksla
“Šī māksla pati par sevi nav slikta. Būtiski, kur izpaužas mākslinieki. Taču Latvijā maz ir labo piemēru, kas gribēšanu saliek kopā ar varēšanu. Būt grafiti māksliniekam nozīmē būt rakstniekam ar pseidonīmu. Gluži kā neidentificējamam komentāru izteicējam internetā. Cits jautājums, vai cilvēks to prot un cik daudz drosmes viņam ir,” “Dzirkstelei” saka topošā māksliniece Dārta Dikmane no Gulbenes.
Viņa skaidro – būt grafiti māksliniekam nozīmē būt pašam, pateikt savas domas un jūtas, atklāt savu būtību. Desmit zīmējumi ar pseidonīmu ir šā cilvēka desmit reizes pateiktais “es”. “Pilnīgi iespējams, ka liela daļa zina, kurš konkrēti ir šis “es”, bet daudzi nezina. Tā ir iespēja pateikt personisko viedokli, sevi sargājot. Es pati ar grafiti nodarbojusies neesmu, bet mani draugi gan. Taču viņi nezīmē uz privātmājām. Tiesa, šad un tad ar šo mākslu viņi nodarbojas komerciāli. Rīko pasākumus, apzīmē vecas automašīnas. Parasti tie ir privāti pasūtījumi. Taču man pazīstamie grafiti mākslinieki nezīmē puķītes un neraksta rupjības,” saka D.Dikmane.
Mākslas skolā studē grafiti
Gulbenes mākslas skolas skolotāja un Dārtas mamma Sandra Dikmane “Dzirkstelei” stāsta, ka viņas audzēkņi, apgūstot mākslas valodas pamatus, ir studējuši grafiti, pētījuši un analizējuši darbus, kas tapuši Rīgas, Maskavas, Riodežaneiro, Berlīnes, Ņujorkas, Parīzes, Vīnes, Lasvegasas, Londonas, Tokijas ielās. Piemēram, mākslas skolas audzēkne Lauma Silauniece savā izpētes darbā raksta: “Ja ir jāatbild uz jautājumu – grafiti ir māksla vai vandalisms, tad pareizo un īsto atbildi rast nav viegli. Grafiti tiek veidots ar iedomu un krāsu palīdzību, lai iegūtu kādu noteiktu attieksmi. Vieniem tas ir liels, krāsains mākslas darbs uz sienas, citiem — ķēpājums.”
“Grafiti ir protesta māksla. Jaunības māksla. Ir jau daudz, pret ko protestēt, ir daudz melu, izlikšanās, pie kuras dzīves laikā pierodam, ar kuru samierināmies. Grafiti bieži vien ir nepiepucēts. Bet tam ir tādam jābūt! Grafiti ir radies kā protests. Tieši tāpēc galvenā ideja šo darbu tapšanā ir: zīmēt tur, kur nevar viegli piekļūt; zīmēt, kad neviens neredz, – naktī; autoriem saglabāt anonimitāti, parakstot savus darbus ar pseidonīmu. Kāpēc tieši tā un ne citādi? Lai varētu paust savas izjūtas, savas pārdomas bez ierobežojumiem. Protams, divi rupji vārdi – tās nav nekādas pārdomas. Un tieši tas jau arī cilvēkus, kuri redz grafiti, visvairāk nokaitina. Tas, ka bieži vien nav idejas tam visam apakšā, ” domā S.Dikmane. Tajā pašā laikā viņa uzsver: “Pirms zīmēt, grafiti māksliniekam ir jārisina saruna pašam ar sevi: vai es varēšu pateikt, ko gribu, vai mani sapratīs? Ja esmu nemākulīgs, mani nesapratīs.”
Interesanti
Vārds “grafiti” aizgūts no itāļu vārda “graffito”, kas tulkojumā nozīmē “uzskrāpēts”. Šodien tā ir kļuvusi par atsevišķu kultūru, tā ir “ielu māksla”.
Grafiti ir radies pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Ņujorkā, vidē, kurā cilvēkiem nebija citu pašizpausmes iespēju, jo sabiedrībā viņus neviens neņem īsti par pilnu. Viņi zināmā mērā bija autsaideri – no sabiedrības izstumtie.
Latvijas grafiti vēsture sākās tikai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados.
Grafiti ir komunikācija ar sabiedrību, kad šīs saziņas kādam pietrūkst citās vispārzināmās formās. Tā ir lielpilsētas māksla. Lauku vidē, kur visi cits citu pazīst, kur cilvēki sarunājas un ir mazāk atsvešinātības, šī māksla nav tik aktuāla.
