Ar katru dienu mēs uzzinām arvien vairāk par vietu, kur dzīvojam, par cilvēkiem, kuriem ir vara pārvaldīt šo dzīvi, un par to, kāda patiesība ir mūsu kopdzīve šajā dzīvesvietā. Agrāk nezinājām vai vismaz zinājām krietni mazāk.
Vai labāk bija toreiz, kad stāvējām desu rindā un izmantojām lētus komunālos pakalpojumus, vai tagad, kad ir iespējams visu nopirkt, ja vien spēj maksāt? Sabiedrībai ir tiesības zināt! Gribas zināt pat tiem, kas avīzes nelasot, televīziju neskatoties, radio neklausoties un internetā nesērfojot. Visiem piemīt dabīgā zinātkāre. Tagad zinām, ka kukuļņemšana un korupcija, izšķērdība un kriminālas noslieces ir sastopamas arī visaugstākajos varas koridoros. Tas satriec? Nē, drīzāk uzjautrina. Šoka terapija, kad tā kļūst par ikdienas komponentu, vairs neiedarbojas. Notrulināmies pret negācijām, ļaunumu, ar kuru cīņa nav galā, bet arī nebeigsies, jo diezin vai uzradīsies Spīdola, kas Lāčplēsim palīgā ies. Drīzāk jau kāds sarīkos atentātu pret Spīdolu. Mēs uzzināsim arī to. Smejies vai raudi! Samierinoties ar Melnā Bruņinieka klātbūtni, ir iespēja pamazām pieņemt un novērtēt viņa dzīvesstilu, kas nezin kāpēc sāk likties vismaz gudrs, ja ne taisnīgs, godīgs un svētīgs. Bet gudrība tomēr ir zināšanu māte – labākajā variantā.
Arvien biežāk sāk likties, ka mēs dzīvojam tādā kā “bojevikā”, kur labajiem un sliktajiem nav nekādu noteikumu. Ir tikai sacensības azarts. Ir galvenie varoņi un masu skati, kuros statisti esam mēs, pārējie jeb tauta. Un tad sāk likties, ka zināšanu māte ir muļķība. Tā notiek tad, kad sabiedrībā zināšanas zaudē jēgu.
