Vēlēšanās ticēt un paļauties ir dabiska. Sāpīga un nepatīkama ir atskārsme, ka kāds tev melo.
Vēlēšanās ticēt un paļauties ir dabiska. Sāpīga un nepatīkama ir atskārsme, ka kāds tev melo. Taču laikam gan neizdosies atrast cilvēku, kas kaut reizi nav melojis. Protams, atceramies seno teicienu, ka “meliem ir īsas kājas”. Melojam, jo gribam izlikties labāki nekā esam. Melojam, lai izvairītos no soda. Melojam, jo negribam otru aizvainot. Melojam, kad vēlamies kādu pasargāt. Arī noklusēšana vai aizmirsts solījums ir meli! Jā, meli ir tikpat dažādi, cik dažādi esam mēs. Man visbriesmīgākie liekas ciniskie meli. Tie raksturīgi noziedzniekiem un politiķiem.
Pazīstamā žurnāliste un 7.Saeimas deputāte Monika Zīle uzskata, ka “cilvēki melu tēmu pa paradumam apskata ļoti plakani: melot ir slikti, nemelot – labi”. Viņa atzīst, ka var būt dažādi uzskati, varianti un versijas. Piemēram, katrs stāsta savu versiju par G-24 kredītu un bankas “Baltija” naudas pazušanu, par tieslietu ministra bada streiku, par pedofilijas skandālu vai vīra uzticību. Sirdsapziņa un meli? “Bet kas tad ir sirdsapziņa? Morāli ētisku normu kopums, kas atkarīgs no cilvēka sociālās izcelšanās un audzināšanas. Līdz ar to sirdsapziņu nevar ņemt kā mērauklu, jo sirdsapziņas deķis ir viegli staipāms,” saka M.Zīle.
Patiesi! Ko gan iesākt ar kailu patiesību? Visi no tās baidās. Bet dzīve ik brīdi piedāvā: izvēlies – rūgta patiesība vai saldi meli. Patiesība ir tikai viena, bet melu versijas, cik tik vēlies. Esam melos tā sapinušies, ka baidāmies ticēt un uzticēties. Vai melojam arī sev? Tā jau ir “profesija”, kad meli kļuvuši par paradumu, no kura grūti atbrīvoties. Saki taisnību, un tev neviens neticēs! Tātad – melo vesels!
