Katra diena mums sagādā jaunus pārsteigumus – gan pozitīvus, gan negatīvus. Diemžēl biežāk nepatīkamus. To diendienā izjūtam slimnīcā. Īstenībā tā ir filozofija.
Katra diena mums sagādā jaunus pārsteigumus – gan pozitīvus, gan negatīvus. Diemžēl biežāk nepatīkamus. To diendienā izjūtam slimnīcā. Īstenībā tā ir filozofija.
No vienas puses profilakses dēļ, brīdināšanas dēļ vajadzētu informēt par nepatīkamiem gadījumiem, kas saistīti ar veselību, dzīvību. Lai cilvēki zinātu, ka kaut kas tāds notiek un kādas tam var būt sekas. Piemēram, traumu rezultātā cilvēks var kļūt par invalīdu.
No otras puses katrs nelaimes gadījums ir personisks. Ir bijuši gadījumi, kad par to sevišķi domāju. Vai tas, ka zinām par citu cilvēku nelaimi, dod kādu rezultātu? Liekas, ka ir interesanti dzirdēt, lasīt par citu cilvēku nelaimēm. Taču, kad kaut kas tāds notiek ar pašu, tad attieksme kļūst pilnīgi citāda.
Un tomēr runāt par to vajag. Vismaz laiku pa laikam. Protams, nekādā gadījumā neminot cilvēku uzvārdus. Cilvēki baidās, ka viņu nelaime kļūs zināma plašākai auditorijai, tāpēc arī vēlu meklē vai nemaz nemeklē medicīnisko palīdzību. Tas ir satraucoši, jo kaitē pacientiem.
Katram no mums draudzīgi un profesionāli jādara savs darbs, kas saistās ar noteiktiem pienākumiem. Un tad visas problēmas atrisināsies. Mēs tomēr dzīvojam tiesiskā valstī, kurā ir likumi un priekšraksti, kas jāpilda.
Mudīte Jaceviča, Gulbenes slimnīcas galvenā ārste
