Kāds radinieks, kas nesen kā ar interneta palīdzību pats sevi saskaitījis, iesaistoties lielajā tautas skaitīšanā, notikušo rezumēja ar vārdiem: “Žēl, ka par suņiem un kaķiem neko neprasīja. Man būtu ko teikt!” Šoreiz nevēlos kritizēt, cik pārdomāta vai ne ir tautas skaitīšanas procedūra. Runa ir tieši par suņiem un kaķiem, kuri daudziem ir pilntiesīgi ģimenes locekļi.
Turklāt – ne tikai laukos, bet arī pilsētā, ne tikai privātmājās, bet arī dzīvokļos. Citiem vārdiem sakot – kaķi un suņi dzīvo starp mums. Bet varbūt mēs starp viņiem? Tāpēc žēl, ka mūsu četrkājainie draugi nav jāpieskaita šajā tautas skaitīšanā, kurā ir dažnedažādi citi jautājumi, tikai nav tāda – vai jums mājās ir kaķis vai suns? Vai jūs viņus labi barojat? Vai veltiet viņiem pienācīgu uzmanību? Un, ja jums nav sava kaķa vai suņa, kā jūs izturaties pret citu cilvēku dzīvniekiem un pret cilvēkiem, kuriem šie dzīvnieki ir? Ar līdzjūtību, ar bailēm vai ar draudzības jūtām? Bet varbūt ar nepatiku? Varbūt jūs labāk gribētu, lai visiem suņiem uzpurņi, visi suņi ķēdē, bet visi kaķi tikai un vienīgi dzīvokļos? Kopš neatminamiem laikiem kaķis un suns ir bijuši cilvēka kompanjoni, palīdzot dzīvot. Šiem dzīvniekiem vienmēr ir bijuši savi noteikti pienākumi. Un vienlaikus, bet varbūt galvenokārt viņi ir draugi. Pat vairāk! Viņi ir ģimenes locekļi. Vai uzņemt savā ģimenē dzīvnieciņu, tā ir brīva izvēle. Tomēr esmu novērojusi, kā mainās attieksme, kad cilvēks ielaiž savā dzīvoklī un savā dzīvē kādu minkuci vai kucēnu.
