Vārds, uzvārds: Ženija Neimane.
Dzimusi: 1924. gada 24.janvārī Dzelzavā.
Mācījusies: Dzelzavas pamatskolā.
Darbs: kolhozs “Komunārs”, Lejasciema vidusskolas ēdnīca.
Ģimene: precējusies. Vīrs Daniels (miris), meita Velga (mirusi).
Jaungulbenes sociālās aprūpes centra pirmā stāva istabas logā vējš pa brīdim iemet pa nodzeltējušu lapu saujai. Debesis kā pelēks paklājs. Nekas neliecina, ka būs saulaina diena. Astoņdesmit septiņus gadus vecā Ženija Neimane, kā ierasts, lēnītēm pārlaiž skatienu nelielajai telpai.
“Te nu ir tā mūsu šodienas pasaule, kas izmērāma dažos metros,” prāto Ženija, vērodama, kā istabas biedrene jau sazin kuro reizi pārlūko fotogrāfijas pa rokai noliktajā nelielajā albumā. Arī tāda var būt tikšanās ar tuviniekiem… Skatiens slīd tālāk un brīdi pakavējas pie otras istabas dalītājas, kas iegrimusi žurnāla “Citādā Pasaule” atklāsmēs. “Vajadzētu arī man kaut ko palasīt, tikai burti kā izbiedēti putni aizspurdz uz visām pusēm, bet ko nu vairs tādā vecumā vēl par jaunām brillēm lasīšanai domāt, labi, ka ir brilles tālumam,” sirmgalve šo domu gluži kā nevajadzīgu lietu novieto visaugstākajā vēlmju plauktā. Ja vien varētu, Ženija labprāt izietu pagalmā, lai iejuktu rudens lapkritī un tāpat vien, nevienu negaidot, pasēdētu uz soliņa. Kādu gaidīt ciemos var tikai tad, ja zināms, ka atbrauks. Ženija ir palikusi viena. No viņsaules neviens ciemos neatbrauks.
Vai jaunībā viņa varēja iedomāties, ka vecumdienas pavadīs sociālās aprūpes centrā, kur par māju sajūtu atgādinās tikai trīs dekoratīvie spilveni. “Es pati tā izlēmu, saprazdama, ka vairs nespēju ne pastaigāt, ne sevi aprūpēt, tāpēc nav ko pārdzīvot, ka mājas daļu atvēlēju pagastam, bet mūžā sagādāto izdalīju citiem,” vecīte domās mierina sevi. Tikai kāpēc asaras nedod mieru… Ir taču pagājis gads, kopš viņa te dzīvo. Vajadzētu pie visa jau pierast, bet pierast cilvēks var pie krūzītes uz naktsskapīša un kalendāra pie gultas, pie pulksteņa tikšķiem, laikā padota ēdiena un spuldzes pie griestiem, bet nekad nespēs pierast pie dzīves bez māju sajūtas, kur katrs grīdas dēlis glabā saimnieces soļu smagumu, kur vienmēr nedzēšami paliks tie brīži, kas vadīti kopā ar vienīgo meitu.
Biju kalpa bērns
“Mans tēvs gāja pie saimniekiem par kalpu, jo pašiem savas saimniecības nebija. Ģimenē bijām trīs māsas un brālis. Man bija deviņi gadi, kad vecāki aizsūtīja pie saimnieka ganīt govis. Septiņas vasaras gāju ganos. Atceros, ka vajadzēja ganīt govis meža pļavās. Man bija ļoti bail, bet nedrīkstēju neko sacīt. Pamazām pieradu gan pie meža, gan čūskām, nekā nebijos. Kur vien es gāju, tur viss ganāmpulks sekoja pa pēdām. Kā jau kalpa bērns, par augstām skolām nedrīkstēju pat domāt. Tā arī visu mūžu iztiku ar sešām klasēm,” Ženija atceras. Vasaras beigās viņa kā lielu dārgumu saspiedusi saujā saimnieka iedoto algu – desmit latu naudas zīmi – un ar lepnumu vecākiem stāstījusi, kādus produktus saimnieks viņai atvēlējis par ganīšanu. “Apkārtējie saimnieki jau zināja, ka esam čakli un godīgi kalpu bērni, tāpēc pirmajā vasarā, kad lūdzu saimniekam, lai viņš solīto algu izmaksā agrāk, tas netika liegts. Dzelzavā tika rīkots tirgus, bet es biju iecerējusi, ka nopirkšu kleitu un priekšautu, lai būtu ko vilkt mugurā, kad sākšu iet skolā. Vilnas kleitiņa ar baltu krādziņu un aprocēm maksāja piecus latus. Par atlikušo piecnieku nopirku alpaka priekšautu, kas neburzījās. Mēs trūcīgi dzīvojām, tāpēc konfektes pat prātā nenāca. Biju tik lepna, ka pati nopelnīju un nopirku. Mēs, kā jau kalpi, bijām staigātāji – kurš saimnieks aicināja palīgā un solīja labi maksāt, pie tā gājām.” Pēc kāda laika, lai Ženijas brālis varētu turpināt mācības, vecāki no Dzelzavas pārcēlušies uz Gulbeni un apmetušies pie kādas ebreju ģimenes netālu no tagadējās luterāņu baznīcas. Mamma slaukusi govis, tēvs strādājis zemes darbus, bet Ženija atkal ganījusi 12 govis, līdz viņai uzticēti kalpones darbi. “Biju pusaugu meitene, tāpēc man ļāva pieskatīt arī divas saimnieka meitas. Vasarā mani pat uz jūru līdzi paņēma. Tā vismaz reizi mūžā redzēju jūru,” nopūšas sirmgalve. No Gulbenes ģimene atkal pārcēlusies uz laukiem, kur Adulienas pusē savā saimniecībā darbus ierādījis Lūšu saimnieks. Tur ņipro meiteni noskatījis kaimiņu puisis Daniels un pavisam drīz Ženiju bildinājis.
Meitu audzināt vajadzēja vienai
Istabā uz brīdi iestājas klusums, kamēr Ženija pāršķir vienu no pagātnes atmiņu smagākajām lappusēm. “Madonā abi sarakstījāmies. Nekādu kāzu jau nebija. Piedzima meita, bet drīz vien palikām divas vien…” Sieviete joprojām nerod atbildi, par kādiem grēkiem Dievs viņu tā sodījis, atņemdams mīļoto cilvēku, un bez asarām nespēj runāt par to dienu, kad izdzirdējusi vīra kliedzienu un mazliet vēlāk ieraudzījusi viņu saļimušu zemē ar sakropļotu seju. “Daniels, gribēdams mani pasaudzēt, viens pats bija gribējis izvest no kūts šķirnes bulli. Kad es piesteidzos, viņš pēdējiem spēkiem turēja lopu aiz purnā ievērtā riņķa. Saskrēja kaimiņi, izsaucām ārstu. Tā arī Cesvaines slimnīcā no iekšējas asiņošanas viņš nomira.” Drīz vien pēc traģiskā notikuma Ženija ar meitu pārcēlušās uz dzīvi Lubānas “Indrānos”. Pēc pāris gadiem, uzzinot, ka Lejasciemā kolhoza “Komunārs” “Kalnaprūšu” fermā vajadzīgas slaucējas, abas atkal svinējušas jurģus. Savai iztikai turēta arī sava saimniecība. 19 gadu vecumā meita izgājusi par sievu pie rancēnieša Laimoņa. “Znots 28 gadu vecumā nomira. Desmit gadus vien iznāca Velgiņai sievas godā nodzīvot. Arī es pati dzīvē tā arī vairs nesastapu citu cilvēku. Kas zina – būtu sastapusi, varbūt dzīve iegrozītos citādāk,” Ženija prāto.
Velgai ļoti patika
krizantēmas
Novembrī būs trīs gadi, kopš mirusi meita Velga. Tajā brīdī Ženijai šķitis, ka apstājas laiks un pasaule kļūst tukšāka par tukšu. ““Mammiņ,” tas bija Velgas pēdējais vārds. Tagad viņa guļ Lejasciema kapsētā. Es tikai domās viņu apciemoju. Pat uz meitas bērēm savas slimības dēļ netiku. Joprojām nevaru sev piedot, ka ļāvu sevi aizvest uz slimnīcu Valmierā. Varbūt Velga tajā brīdī domāja, ka esmu viņu atstājusi, tāpēc arī aizgāja. Kaimiņi bēres sarūpēja. Sirds tik ārkārtīgi sāp… Man nevajadzēja nekur braukt, lai tā kāja būtu sāpējusi. Kaut nebūtu šīs vainas sajūtas! Kad mani atveda mājās, Velga jau bija apglabāta, bet man nemitīgi it visur skanēja viņas balss. Domāju, ka jūku prātā. Palūdzu sievietei, kas nāca mani apkopt, lai aiznes uz kapiem krizantēmas. Velgiņai tās ļoti patika. Līdz ar to viņas balsi vairs nedzirdēju. Kamēr esmu dzīva, gribu vēl uzlikt meitai kapa pieminekli. Divus jau nav ko taisīt. Lai ieraksta tajā arī manu vārdu. Reiz jau atkal abas būsim kopā. Gan jau pagasts arī mani apbērēs. Neviena cita, uz ko varētu paļauties, vairs nav,” Ženija mēģina sevi mierināt, būdama pārliecināta, ka mājas ir tur, kur mīt mūsu mīļie cilvēki, bet ja viņu vairs nav…
