Tas taču ir egoistiski! – ne viens vien iesauktos, reaģējot uz mudinājumu sevi mīlēt. Tomēr ar egoismu tam nav nekāda sakara, pārliecināta psiholoģe Inga Birkmane, pārdomājot tēmu, ko visādi grozījuši ne vien cilvēku prāti, bet gadsimtiem ilgi arī veselas reliģijas un filosofijas sistēmas. Vēl nesen lielu mūsu sabiedrības daļu, piemēram, ietekmēja ideoloģija, kas noraidīja jebkuru individuālismu. Tikai nosacīti pāris desmitgažu, un personība, tās vajadzības mūsu pusē atkal ir cieņā, kas prasa tikt skaidrībā, kā tas viss darbojas. Arī sevis mīlēšana!
Pirmā palīdzība
“Ja jau esam ieradušies šajā pasaulē, tam noteikti ir kāda jēga. Nevar būt, ka dzīvojam tāpat vien, lai aizpildītu telpu un elpotu gaisu. To izprast varētu būt viena no prioritātēm cilvēka dzīvē, lai to nodzīvotu kvalitatīvi, patīkami un laimīgi. Esmu pārliecināta, ka esam te, lai izdarītu ko labu. Apgalvot gan to nevaru, jo neviena teorija ar zinātniskiem faktiem to neapstiprina,” atklāj Inga, ieskicējot vadlīniju sarunā par mīlestību.
“Viena no pamatlietām, uz ko pastāv visas rietumu skolas, kas vērstas uz palīdzību cilvēkam, ir tā – lai tu varētu darīt labu, tev jāpanāk, ka pats jūties labi. Tāpēc varētu teikt, ka sevis mīlēšana ir pirmā palīdzība sev, lai ilgtermiņā palīdzētu citiem, kas ir elementārs fizikas likums. Arī lidmašīnas instrukcijās, piemēram, tiek teikts, ka avārijas situācijā, pirms uzlikt skābekļa masku bērnam, tā vispirms jāuzliek pieaugušajam, lai varētu mazo izglābt. Ko līdz, ja bērns ticis pie skābekļa, bet nevar tev palīdzēt?” retoriski jautā I.Birkmane, vēlreiz noraidot pārmetumus, ka sevis mīlēšana ir egoistiska.
Laime ir mīlēt pašam
Tomēr vairāk par jautājumu, vai sevi mīlēt, daudzus interesē, kā to izdarīt, turpina psiholoģe. “Viena no spēcīgākajām atziņām, pie kuras varam nonāk savā attīstībā, ir tā, ka saprotam – lai saņemtu, jādod! Tāpēc, lai cik jocīgi tas neizklausītos, sevis mīlēšana ir visa sava potenciāla sakopošana un atdošana. Patiesībā lielākā laime nav tapt mīlētam, bet pašam mīlēt. Esmu dzirdējusi salīdzinājumu – kad mīlu, šķiet, ka no manis izlīst silts eliksīrs vai ietinos siltā segā. Šajā apziņas stāvoklī mīlestība no cilvēka vienkārši līst,” pārliecināta I.Birkmane, piebilstot, ka šo stāvokli nevar panākt bez sapratnes, kas esam, kāds ir mūsu potenciāls, vai izjūtam sevi labu esam. “Lai to izjustu, jāpraktizē došana. Var sākt kaut ar mazumiņu – pārsteiguma dāvanu tuviniekam, vienkārši tāpat izdarīt ko labu kaimiņam, kādu paslavēt, pasmaidīt. Tie ir došanas akti, kas aktivizē cilvēkā esošo potenciālu un mīlestības enerģiju, kas uzbriest tādā līmenī, ka veļas pāri malām.”
Labais rada labo
Lai vairāk izskaidrotu principu, kā laba darīšana citiem nozīmē darīt labu sev, Inga stāsta līdzību par balto un melno vilcieniņu. “Izdarot labo darbu, palaid pasaulē balto vilcieniņu, kas tāpat kā zemeslode vai sīkākā atoma daļiņa kustas pa apli un savā ceļā rada labas lietas. Piemēram, puisis palaiž vilcieniņu, kas ceļā satiek bērnu, kurš ar siltiem pīrādziņiem steidzas pie mirstošās vecmāmiņas. Viņa priecājas par mazbērna vizīti un ar šo izjūtu nokļūst debesīs, no kurām redz, ka baltā vilciena ceļā sakrituši koki. Tāpēc vecmāmiņa lūdz Dieviņu, kurš šos šķēršļus novērš. Vilcieniņš turpina savu gaitu, līdz pēc diviem gadiem atgriežas izejas punktā un atved puisim, kurš to palaidis, mīļoto meiteni! Mēs nevaram zināt, kurš labais darbs kuru labo lietu atnesīs. Sevi mīlēt nozīmē palaist un sagaidīt vilcieniņu. Kad nopērku šampūnu, lai sevi palutinātu, esmu to sagaidījusi. Pretējā gadījumā man nebūtu naudas, lai šampūnu iegādātos, vai garastāvokļa, lai sevi sakoptu,” nedaudz primitīvās formās dzīves mistēriju tēlo Inga, atgādinot, ka līdzīgu apli, bet ar pretēju rezultātu veic melnais vilcieniņš, kuru gan var apstādināt.
Sliktie darbi jāanulē
“Jebkurš sliktais darbs obligāti jāanulē, lai tas neapbrauc apli, ko var panākt, sirsnīgi nožēlojot izdarīto, lūdzot un saņemot piedošanu. To mācu arī bērniem – ja nevēlies saņemt atpakaļ slikto, ej un izlabo to. Tāpat, ja māsa brālim ko no sirds labu izdarījusi, viņam jāmācās to pieņemt. Pretējā gadījumā arī tas nozīmē palaist melno vilcieniņu,” pārliecināta I.Birkmane, akcentējot saņemšanas nozīmi. “Ja neatzīstu sevi labu esam, man būs grūti pieņemt no citiem mīlestību. Ja viņi sacīs, ka esmu forša, bet es tā nejutīšos, durvis būs vienkārši ciet. Tāpēc neticu cilvēkiem, kuri dod un pretī neņem. Neticu, ka viņu došana nāk no tīras sirds. Drīzāk aiz aprēķina, vainas izjūtas vai kā cita. Pazīstu cilvēku, kuram iestājās panika, ja kāds centās viņam ko uzdāvināt,” stāsta Inga, mudinot uz sevis izzināšanu un labo lietu vairošanu, kas palīdz apkārtējiem un, protams, pašam.
Iekšēji rūgu
Iluta (30), projektu vadītāja: – Jautājums par sevis mīlēšanu, manuprāt, kļūst aktuāls, iestājoties zināmai brieduma pakāpei.
Jāatzīst, ka vēlme sevi kaut kā palolot un pažēlot man radusies pēdējos gadus. Iespējams, tādēļ, ka nemitīgi jārūpējas par diviem maziem bērniem. Brīžam nav iespējams pat mierīgi pagulēt vannā, jo viens mazais jau sācis brēkt, bet otrs uzstājīgi bungā pie durvīm. Ja nav pietiekama atbalsta, piemēram, no vecmāmiņām vai auklītēm, par citām izklaidēm – koncertiem, teātra izrādēm un kino –, kas vairo labsajūtu, vispār var aizmirst.
Šajā jampadracī vēl jāmēģina uzturēt attiecības ar vīru, kas arī ir vitāli svarīgi, jo izjūtai, ka esi mīlēts, manuprāt, ir milzīgs virzītājspēks. Tomēr lielajā ikdienas pienākumu gūzmā to var viegli pazaudēt. Atceros, cik tukša un nelaimīga jutos laikā, kad dzīvoju pa māju ar jaunāko bērnu. Vīrs visu dienu darbā, vecāka atvase – bērnudārzā. Kad viņi atgriezās, lielajam bērnam vajadzēja visu manu uzmanību, bet otrai pusei – mieru. Turklāt tajā laikā viņš intensīvi strādāja pie projekta, tāpēc vakarus pavadīja datora sabiedrībā. Kas atlika man, ja pārējie prasa tikai dot, dot, dot? Sākumā bieži gāju pa gaisu – kļuvu nervoza, kas atsaucās arī uz bērniem, atstāju visu vīram, lai uz dažām stundām “aizbēgtu” no mājām. Tomēr drīz vien sapratu, ka šāda rīcība manu labsajūtu nevairo un viss kļūst tikai ļaunāk. Pat izraušanās no mājas gandarījumu nesniedza – staigāju pa izstāžu zāli un iekšēji rūgu, cik viss ir slikti un kā man neiet.
Lūzuma punkts pienāca ar apņemšanos pasaudzēt savu nervu sistēmu un pārstāt gaidīt, kad man kāds dos. Kļuvu mierīga un līdzsvarota, jo šis piegājiens, lai gan grūti īstenojams, ir ļoti efektīvs. Vīrs atmaiga, jo beidzot biju pārstājusi viņu “zāģēt”, un sāka mani lutināt, jautāt, ko es vēlos, kurp varētu kopā doties. Bērni biežāk mēdza ierausties man klēpī, apķert un iedot buču. Tāpēc mana atziņa par sevis mīlēšanu ir vienkārša – tas nozīmē no sirds mīlēt citus.
