Cietušais mirklis,
kas asarās mirkst,
rāda kā pirksts –
tu pats esi vainīgs,
kāpēc tik mainīgs
un nepastāvīgs
ievaino sirdi
kā dzēliens nāvīgs.
Mirklis, kas sāpīgs bij’ –
cietušais mirklis –
gaisīs vai sāpēs
atmiņās ilgi?
Vai nāks mirkļi citi tik spilgti,
kuri kliedēs cietušo mirkli?
Pacelsies, gaisīs mākonī drūmā,
iekritīs krūmā asara sūrā…
Nav jau kam sūdzēt
tādus mirkļus –
tie paceļ irkļus
un ātri aizslīd
mūžības telpā,
kur aizraujas elpa.
Tur, kur gaist mirkļi,
apstājas laiks.
