Baltkrievijā protesti nerimst, bet nav jūtams, ka arī prezidents Aleksandrs Lukašenko būtu gatavs piekāpties. Ar ko tas viss varētu beigties, pagaidām nezina pat rūdītākie politikas pārzinātāji ne pašā Baltkrievijā, ne arī ārpus tās. Protams, baltkrieviem pašiem ir jāizlemj savs liktenis, bet kā to īstenot, ja Lukašenko pagaidām nedomā atlaist grožus? Turklāt viņu vairs nevar nosaukt par mīlīgu onkuli ar bārdiņu, kura komiskie teksti līdz šim bija tikai smīdinājuši internetā vai televīzijā. Ja atceramies kaut vai saistībā ar COVID-19 krīzi, gluži leģendārs kļuva viņa teiciens: “Es taču teicu, ka neviens nemirs!” Tomēr onkulītis tikai tagad ar automātu sāk parādīt savu īsto diktatora dabu. Un jācer tikai uz brīnumu, apstākļu sakritību, galu galā uz kaut kādu veselo Lukašenko saprātu, lai nebūtu masveida asinsizliešanas, lai gan cietušo jau ir pietiekami daudz, un tas vienmēr atstāj dziļas brūces. Interesanti, ka līdz šim arī Latvijā bija dzirdams viedoklis, cik Baltkrievijā viss ir labi, taču tūkstošiem cilvēku Minskas un citu pilsētu ielās vairākas nedēļas pēc kārtas liecina pavisam par ko citu. Mani arī aizvaino kaut kas līdzīgs propagandas tekstiem sociālajos tīklos, protams, slavenajā “Facebook”, kāpēc tas baltkrieviem vajadzīgs, jo mūsu Latvijas pieredze demokrātiskas valsts veidošanā ir bijusi smaga, daudzi cilvēki ir izbraukuši no valsts, daudzi dzīvo nabadzīgi, politiķi mūs pieviļ un pieviļ. Tomēr man vienmēr gribas atgādināt – lai cik grūti būtu, mums taču ir brīvība, izvēles iespējas, kur un kā dzīvot, kādus politiķus pārvēlēt! Baltkrieviem tādas izvēles nav, un saprotams, ka viņi to vēlas. Mums pašiem vajadzētu atcerēties, kā bija tajos laikos, kad par izvēli pat nevarēji padomāt, kur nu vēl rīkoties! Atceros kādu tikšanās reizi ar baltkrievu kolēģiem tepat Rīgā pirms dažiem gadiem, iespējams, esmu to jau kādreiz minējusi savās slejās. Spilgti man palikusi atmiņā sīka sieviete ap 30 gadiem, kura toreiz daudz nerunāja, vienkārši klausījās. Lukašenko tobrīd visai pasaulei neatļāvās žurnālistus par mutes palaišanu iebāzt vienkārši cietumā, viņš bija izdomājis citādu veidu, kā sodīt. Tiesas piesprieda administratīvo sodu – naudas sodu, un tai žurnālistei tādu sodu bija vairāk par desmit, pastāstīja viņas kolēģi. Es varu iedomāties, ka viņa šobrīd noteikti ir Minskas ielās kopā ar saviem tautiešiem.
