Darba gaitas mani aizvedušas atkal jaunā vietā. Šoreiz tā ir Gulbīša vidusskola. Esmu ieradies agri.
Gaidu atnākam darbiniekus. Redzu – jau nāk arī skolēni. Pirmais tuvojas stalta auguma jauneklis. Garš gan. Kā tautā saka, divi metri bez galvas. Man par milzīgu pārsteigumu atskan drošs un skaļš: “Labrīt!” Atbildu ar dziļu sirsnību. Sirdī ielīst siltuma un atmiņu vilnis. Atceros savu bērnību laukos piecdesmitajos gados. Sveicinājām visus sastaptos cilvēkus! Vienmēr. Apstājoties un paceļot cepuri. Laukos tas bija pašsaprotami.
Vai būtu jāatgādina tas, ko redzam šodien? Sakumpuši, nošļukušām biksēm, rokas kabatās sabāzuši, šļūkā pa ceļiem un šļūkā pa dzīvi mūsu tautas zieds, mūsu nākotne… Bet tagad es zinu – tas latviskais gars ir dzīvs! To pierādīja šis jauneklis Gulbīša vidusskolā. Izrādījās, ka viņš nāk no Dzelzavas.
Es jums saku – mūs atkal izglābs lauki! Ar ko mēs divdesmitajos un trīsdesmitajos gados maksājām parādu Anglijai par piegādāto bruņojumu brīvības cīņām? Ar bekonu, ar sviestu. Kas bija tie simti tūkstošu janvārī tautas manifestācijās 1991.gadā un uz barikādēm? Laucinieki. Mēs esam dzīvi! Mūs atkal izglābs lauki!
