jaungulbenieti, autovadīšanas instruktoru Viesturu Miķelsonu uzklausījusi Evita Brokāne
Nāk pavasaris, un uz ceļiem un ielām, tāpat kā ik gadu, atkal parādās bedres. Jau tagad to ir daudz, bet, kad nāks atkusnis, būs vēl krietni vairāk. It kā jau šur tur mūsu novadā ceļi tiek paremontēti, piemēram, Rankas ceļu arī iesāka remontēt, bet tas šobrīd diemžēl stāv nepabeigts, arī Rēzeknes ceļš vēl līdz galam nav pabeigts.
Zem katras kritikas ir ceļš Gulbene – Madona. Pa šo ceļu braucu diendienā uz darbu un atpakaļ, tas tiešām ir neapskaužamā stāvoklī. Bet 2005.gadā bija paredzēta šī ceļa rekonstrukcija, taču tai domātā nauda kaut kur pazuda un nekas tā arī netika izdarīts. Skumjākais ir tas, ka mēs, autovadītāji, maksājam tik milzīgus ceļa nodokļus, bet ceļu stāvoklis tam nebūt neatbilst. Ņemot vērā šīs milzīgās summas, ko maksājam, nauda, kas tiek atvēlēta ceļiem, ir gaužām maza. Žēl, ka arī pilsētā ielu rekonstrukcijas trešās kārtas nebūs un netiks izdarīti visi tie darbi, kas bija sākotnēji plānoti, jo jauns asfalts tomēr ir un paliek jauns. Ja vērtējam ceļu stāvokli mūsu novadā, kopējā situācija, protams, nav iepriecinoša, taču tā viennozīmīgi nav tā sliktākā. Citviet Latvijā ceļi ir vēl daudz sliktākā situācijā.
Es esmu autovadītājs ar vairāk nekā 30 gadu stāžu, esmu braucis ar visdažādāko marku automašīnām, ar tām esmu saistīts kopš 1977.gada. Toreiz ceļi tiešām laikam bija gludāki. Taču tajā laikā ceļus ziemā ar sāli vispār nekaisīja. Uz Rīgu pa Vidzemes šoseju braucām pa ledu, tajā laikā ceļus kaisīja tikai ar smilti. Sāls, protams, gan asfaltsegumam, gan arī automašīnām nodara kaitējumu, taču jāņem vērā tas, ka toreiz arī automašīnu bija krietni mazāk un, ja tagad ceļus ar sāli nekaisītu, avāriju skaits droši vien būtu krietni lielāks. Laikam jau bez ceļu apstrādes ar sāli ziemā mūsu Baltijas klimatā nevarēs iztikt.
