Oktobra nogalē Rīgā notika konference “Dziesmu un deju svētki Latvijas simtgadei”, kurā tika runāts gan par svētku vēsturisko lomu, gan arī misiju, gatavojoties nākamajiem svētkiem 2018.gadā. Konferencē piedalījās arī Gulbenes novada domes Izglītības, kultūras un sporta nodaļas vecākā konsultante Edīte Siļķēna.
Konferences ievadā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece Skaidrīte Lasmane uzsvēra, ka Dziesmu svētki ir ideja, darbs, ikdiena un arī rituāls, turklāt tie ir nacionālās idejas sastāvdaļa. “Ikdienā mēs aizmirstam par šīm lielajām idejām, jo zem tām slēpjas rutīna un darbs un tikai pēc pieciem gadiem ir redzams šis rezultāts, prieks un rituāls,” stāsta E.Siļķēna. “Arī šeit uz vietas strādājot, reizēm liekas – kam to vajag? Taču tā ir citas pieredzes iegūšana un piederības apliecinājums, ka mēs esam latvieši un mums ir svarīgi šie svētki.”
Cerības tiek liktas uz jauno kultūras ministri
Konferencē vēl pēdējo dienu kā Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore uzstājās Dace Melbārde – nākamajā dienā viņa tika apstiprināta kultūras ministres amatā. “Man šķiet, ka tas ir ļoti labi, ka D.Melbārde organizēja šos svētkus un izgāja cauri visam šim lielajam darba apjomam. Viņa nav cilvēks no malas. Šķiet, ka varam būt droši, ka viņa izprot šo Dziesmu un Deju svētku ideju no sākuma līdz beigām. Tiek liktas lielas cerības uz D.Melbārdi, ka tiks sakārtots arī Daugavas stadions un Mežaparka estrāde līdz nākamajiem svētkiem,” stāsta E.Siļķēna. Režisors Uģis Brikmanis esot runājis par to, kā saglabāt Dziesmu svētku ideju un realizēt to kā visu paaudžu un visu izpausmju veidu. “Pašreiz mums ir Skolēnu dziesmu svētki un pieaugušo, bet, liekot akcentu uz Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem, ir jādomā, ka tajos bez mums, latviešiem, iesaistās ne tikai mazākumtautības un ārzemju latviešu biedrības un diasporas, bet ka tie ir visu paaudžu svētki. Tika piedāvāts, ka 2015.gadā notiks Skolēnu dziesmu un deju svētki, bet pēc tam pamazām saplūdināt šos svētkus kopā. Viņa ideja bija arī, ka 2016.gadā varētu būt mazāki svētki tikai koriem, 2017.gadā – svētki dejotājiem un 2018.gadā – lielie svētki visiem, kuros piedalās visas nozares. Pa brīdim tiek diskutēts, vai Dziesmu svētkos ir jāpiedalās tiešām šīm visām tautas mākslas nozarēm – gan lietišķās mākslas kolektīviem, gan amatierteātriem, gan folkloras kopām un vokālajiem ansambļiem. Es esmu šīs idejas piekritēja, jo tad varam baudīt daudzveidību,” ir pārliecināta E.Siļķēna.
Diskutē par organizatoriskiem jautājumiem
Tika izteikts arī viedoklis, ka svētkus vajag organizēt nevis vienu nedēļu, bet katru nedēļas nogali mēneša laikā. Diezgan daudz tika diskutēts par gājienu – kad tas jārīko un kādam tam ir jābūt, cik ilgam. “Bija jautājumi par pateicības pasākumu kolektīvu vadītājiem, kurš diemžēl šogad bija ieplānots laikā, kad deju kolektīvu vadītāji vēl bija mēģinājumā, savukārt koru diriģenti bija tikko iebraukuši, un pasākums nemaz neattaisnojās,” piebilst E.Siļķēna. Daudz tika diskutēts par noslēguma koncerta ilgumu un garumu. Protams, vienmēr notiek diskusijas par svētku repertuāru, taču, kā atzīst E.Siļķēna, vienmēr svētku programmā ir gan klasiskās vērtības, gan arī jaunradītās, lai mēs ietu arī uz priekšu.
Jācenšas iedvesmot kolektīvi un to dalībnieki
“Šeit uz vietas novadā mums ir jādomā, kā nepazaudēt šīs tradīcijas, lai ikdienā spētu uzturēt kolektīvus, lai viņus varētu iedvesmot, lai dalībnieki gribētu nākt un piedalīties. Taisnība jau ir, ka ikdiena un sadzīviskās problēmas nogalina vēlmi dziedāt, dejot, taču pašdarbības kolektīvu dalībnieki visos rādītājos ir daudz pozitīvāki – domā pozitīvāk, spēj daudz vairāk izdarīt, ir daudz patriotiskāki un daudz aktīvāki. Mums jāmēģina turēties kopā un darīt visu iespējamo, lai šī vēlme neapsīktu. Dziesmu svētki ir ierakstīti UNESCO mantojuma sarakstā, un tā ir pasaules vērtība. Mums ir jādara viss iespējamais, lai šī sajūta nonāktu līdz katra kolektīva dalībniekam, ka tieši viņi ir šī pasaules vērtība,” uzsver E.Siļķēna.
