25.marts pēc latviešu senajām tradīcijām atzīmēts kā Māras diena. Ticējums vēsta, ka šajā dienā “ne zariņu nedrīkst nest no meža, citādi čūskas nāks mājās”.
25.marts pēc latviešu senajām tradīcijām atzīmēts kā Māras diena. Ticējums vēsta, ka šajā dienā “ne zariņu nedrīkst nest no meža, citādi čūskas nāks mājās”. Kāds patiesības grauds jau ir katrā ticējumā, un tas, ka daba mostas no ziemas, ir jūtams ar katru dienu arvien vairāk.
Māras diena saistās ne tikai ar pavasara atmodas sākumu, priecāšanos par pirmajām putnu dziesmām vai pūkaino pūpolzaru. Šī diena saistās arī ar briesmīgajiem notikumiem pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem. Ar melnu krāsu latviešu tautas vēsturē
mūžīgi iezīmēts 25.marts, kad tūkstošiem cilvēku bija spiesti atstāt savas mājas, lai dotos pretī nezināmajam.
Sāpju ceļos Sibīrijā, tālajos Austrumos zaudēti bērni, vecāki un tuvinieki. Gandrīz katrai latviešu ģimenei ir savs sāpju stāsts, zaudējums, par kuru nedrīkst aizmirst paaudžu paaudzēs. Tieši tādēļ laikam būtu pienākums šajā dienā kaut uz mirkli atcerēties un pieminēt tos, kas miruši aiz bada, smagi strādājot, vai nogalēti tāpēc, ka gribējuši būt saimnieki savā zemē.
Vārdu “karš” šodien dzirdam ik uz soļa. Kaut arī karadarbība noris tūkstošiem kilometru attālumā no Latvijas, arī mēs esam ar to saistīti. Attieksmē pret Irākas karu vienaldzīgo nav. Un mums žēl bojāgājušo abās pusēs – gan amerikāņu kareivju, gan Irākas iedzīvotāju, kas gadu desmitiem cietuši no varmācīgā režīma. Varbūt tieši tādēļ šobrīd Melno dienu savas tautas vēsturē izjūtam īpaši sakāpināti, jo paši esam tik daudz cietuši no diktatūras.
Tikai vairāk nekā desmit gadi mūs šķir no laika, kad par katru brīvāku domu varēja gaidīt represijas, nokļūsot “čekas” apskāvienos. Un šodien smieklīgi šķiet, ka par citādiem uzskatiem bija jānoliedz tuvi cilvēki un ka vēlēšanās bija tikai viens saraksts un viens līderis, par ko balsot. Laikam tādēļ tikai tagad varam patiesi novērtēt to, ka dzīvojam demokrātiskā valstī un piedalāmies tās dzīvē kā brīvi pilsoņi. Par spīti tam, ka ir vēl tik daudz nesakārtotu lietu mūsu valstī, esam saimnieki pašu zemē, un tikai no mums atkarīgs, kāda būs Latvijas nākotne.
Un šķiet, ka korupcija, ierēdņu patvaļa, noziedzība, valdības nespēja iedziļināties un atrisināt sasāpējušās problēmas ir tikai tāds nieks, salīdzinot ar to, kas šodien notiek pasaules karstākajā punktā.
