Aina Vanaga, Lejasciemiete: Šodien cilvēki nav ievadīti rokdarbu pasaulē, lai gan būtu derīgi ar tiem nodarboties. Šodien visas nodarbības, kas saista cilvēkus vienkop, ir citādākas. Atceros laiku, kad auga mani mazbērni, modē bija tā saucamie reperu laiki, kad visi ģērbās tikai šai modei piemērotās drēbēs. Manā uztverē tolaik nevienu neinteresēja vilkt mugurā kaut ko pareizu, glītu un labu. Vidusskolas sākuma klasēs mugurā tika vilkts vectēva krekls ar garām piedurknēm, pārliks pāri biksēm. Uz jautājumu, kāpēc tā, bija viena atbilde, ka tas ir stilīgi un moderni, jo viņi esot reperi. Tāpēc jaunieši nav ievadīti gaumīguma un skaistuma pasaulē. Jauniem cilvēkiem šodien ārkārtīgi trūkst pacietības un uzņēmības, lai nodarbotos ar rokdarbiem. Viņiem nemitīgi ir kaut kur jāskrien, jāsteidzas, jābūt kopā ar citiem. Es to saprotu, jo tās ir mūsdienas. Mēs, gados vecākie cilvēki, neko nevaram mainīt. Esam savu laiku nodzīvojuši un izbaudījuši.
Manuprāt, tas bija interesants laiks, kad paši savām rokām tamborējām, adījām, izšuvām un audām. Darinājām greznus tērpus, ko rotāja spices, greznas apkakles, mežģīnes. Katram laikam ir sava būšana un teikšana. Ar varu nevienu nevar piespiest nodarboties ar rokdarbiem. Varbūt tikai tad, kad jaunieši “izslimos” dullumu, kaut kas mainīsies. Paskatieties paši! Šodien jaunieši uz skolu var doties ar gredzeniem visos pirkstos, ar auskariem un dažādām kniedēm ne tikai ausīs, bet arī degunā un lūpās, ar spīduļiem nabās, ar krellēm kaklā. Skolās tas viss ir atļauts un tiek uzskatīts par stilīgu un labu. Tajā pašā laikā neviens neseko tam, kā skolēni sēd skolas solos. Kūkumus uzmetuši, ar uz sola saceltām kājām. Neviens to nepamana un neaizrāda, jo šobrīd skolas kultūra ir tāda, kas visu atļauj. Mēs savā laikā nedrīkstējām pat sēdēt nedaudz salīkuši. Skolotājs gāja garām un aizrādīja, ka sēžam ar līkām mugurām. Pie saviem mazbērniem novēroju, ka skolā netiek pievērsta uzmanība tam, kā skolēni raksta. Mums tika mācīts, kā pareizi turēt pildspalvu pirkstos, lai veidotos labs rokraksts, bet tagad neviens uz to neskatās. Sēž solos līki, greizi, rakstāmpiederums saspiests saujā. Izrādās, skolā tas esot atļauts, neviens neko neaizrādot, jo tā esot ērtāk, man atbild. Pēckara gados, ejot uz skolu, nebija lielas apģērbu izvēles, tomēr bija jāvelk tumšākas krāsas kleitas, bija jābūt apkaklēm un aprocēm. Bija baltie priekšauti svētku reizēm un melnie ikdienai. Izskatījās glīti, jo tā bija nevis modes skate, bet skola. Atliek paraudzīties tikai uz Lejasciema autobusu pieturas pusi, kad tur pulcējas jaunieši, gaidot autobusu. Nekas neliecina, ka viņi ir skolēni. Cik apģērbu mugurā, tik visi redzami. Es uzskatu, ka skola ir skola, kad tā pabeigta, lai ģērbjas, kā grib. Noteikti skolās vajadzētu ieviest formas tērpus, jo tie disciplinē skolēnu. Pamazām jau par to sāk vairāk runāt. Lielākām prasībām jābūt ne tikai pret mācībām un stāju, bet arī pret skolēna ārējo izskatu. Neko darīt, nāksies šo laiku pārdzīvot, jo esmu pārliecināta, ka ar laiku mēs atgriezīsimies pie īstām pašu rokām darinātām vērtībām.
