Tas ir ko vērts, ja simtgades jubileju svin namam! Notikumu gaita pierādīja, ka pasākums Tirzas – Velēnas lauksaimniecības biedrības simtgades sakarā pārvērtās par ievērojamu kultūras notikumu plašākā apkārtnē. Nama biogrāfijā ir daudz svarīgu un priecīgu notikumu, kurus pieminējām gan publiski, gan sirdīs. Biedrības nams – vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, celts pēc slavenā arhitekta Eižena Laubes projekta un ir viens no viņa agrīnajiem darbiem, kas izceļas ar interesantu arhitektūru un kalpo jau gadsimtu.
Šis nams vienojis un tuvinājis vietējos iedzīvotājus, un ļaudis arī no tālienes te aizvien iegriezušies gan baudīt kultūras dzīves norises, gan satikties, gan kopā paraudāt. Tieši tā bija 1949.gada 25.martā, kad tālo ceļu uz izsūtījuma vietām Sibīrijā šinī namā sāka ļaudis, kas, sarkano plintnieku uzraudzīti, tika sadzīti uz pēdējo nakti Tirzas biedrības namā. Vai sienas nevaidēja? Vai mūsu prāts var aptvert to lielo pāridarījumu, ko izcieta ļaudis, kurus toreiz uzskatīja par tautas ienaidniekiem? Kāds viņu sirdīs palika šis nams, kā pēdējais patvērums Dzimtenē un skaudrās atmiņas? Melnā nama vēstures lappuse bija arī Afganistānā kritušā tirzmalieša Jāņa Viļņa izvadīšana no šī nama zāles ar visiem tālaika pierastajiem lišķīgajiem rituāliem. Bija tādi laiki! Daudz kas noticis zem šī jumta. Namam ir sava biogrāfija, kura vēl nav pilnībā apzināta.
Svētku reizēs runājam par gaišo un pozitīvo, bet der atsaukt atmiņā arī tādus bēdīgus notikumus un minētie nav vienīgie skumjie atmiņu pavedieni. Priecīgo, protams, ir daudz vairāk.
Nama dvēseles ir pašdarbnieki, kas te pulcējas kultūras nama vadītājas Aldas Albertes aicināti un vadīti, sevi apliecinot ar dažādiem talantiem. Izrādes, kas no laika gala bijusi mūsu stiprā puse, arī to apliecina, un uz Pasaules tirzmaliešu saietu pirms gada uzaustais 19,5 metrus garais Tirzas ceļš, kura tapšanā roku pielika vai visi pagasta ļaudis un viņu draugi, arī šinī jubilejas vakarā klājās zem mūsu kājām. Pa to kā pa kopīgās varēšanas simbolu gājām atkal apgaroti savās ierastajās ikdienas gaitās.
Biedrības namā ir arī iestādes: pasts ar savu biogrāfiju, pagasta pārvalde ar savu, bibliotēka – mūsu gudrību krātuve, pagasta attīstības biedrība, bet tā sirds ir kultūras nams. Priecīgs satraukums paņēma visus klātesošos, kad plašajā laukumā, kurš slavens ar savām lauksaimniecības izstādēm, ieradās mūsdienīgā lauksaimniecības tehnika, rosījās savas preces lielītāji un tirgotāji – savu varēšanu rādītāji – izstādes dalībnieki. Mēs lepojamies ar pagasta ļaudīm, jauno paaudzi, mazajiem skolēniem, kas papildina pašdarbnieku rindas un vieš cerību, ka labākie biedrības laiki ir vēl priekšā. Tirzā taču atgriezīsies pasaulē uz laiku aizklīdušie mūsējie, kas zem biedrības nama jumta jutīsies kā sprīdīši, pasaules gudrības sakrājuši, un veltīs savu enerģiju nu jau saviem ļaudīm un savai Tirzai? Ticēsim!
