Ziņa masu saziņas līdzekļos, ka pensionēšanās vecums varētu sasniegt 70 gadu slieksni, ir uzšūmējusi visu sabiedrību. Finanšu ministrs Andris Vilks, Labklājības ministrijas atbildīgie speciālisti un eksperti uzskata, ka, veidojot pensiju sistēmu, pensionēšanās vecums ir noteikts neadekvāti zems.
Tāpat viņi uzskata, ka obligāti jāatsakās no priekšlaicīgas pensionēšanās. A.Vilks atzīst, ka iedzīvotājiem jebkurā vecumā ar kaut ko jānodarbojas. “Manuprāt, sabiedrība saprot, ka nevar gaidīt uz valsti, sapņojot par Rietumu pensionāru dzīvesveidu, kas ļauj viņiem doties ceļojumos divreiz gadā,” ir pārliecināts A.Vilks. Ministra kungs, mēs pat neuzdrošināmies sapņot par tādām lietām! Latvijas iedzīvotāja sapnis ir izturēt maratonu līdz pensijai. Turklāt visus gadus cītīgi maksājot sociālo nodokli. Jājautā: priekš kā? Jau tagad ir skaidrs, ka pie tādas valsts sociālās un veselības aprūpes politikas pat līdz pašreizējai pensijai neaizvilkt. Vai ministram nav ienācis prātā, ka lielākā daļa iedzīvotāju, piedzīvojot vecumu pāri 60, nevienam darba devējam nav vajadzīgi. Un, ja nav darba, tad šī sabiedrības daļa nolemta iznīcībai. Nav cilvēka – nav problēmu. Varbūt jau ir aprēķināts, cik ietaupīs uz tās latviešu tautas daļas, kas no darbavietas tiks izvadīti ar kājām pa priekšu? Nosvinot savus 55 gadus, atcerējos padomju laiku, kad šādā vecumā pelnītā atpūtā aizgāja mana māmuļa. Arī viņa toreiz nejutās tik veca, lai nestrādātu. Toties liels bija viņas prieks auklēt mazbērnus un mācīt viņiem visas dzīves gudrības. Tagadējai paaudzei tas, kā rādās, izpaliks.
