Bieži esmu domājusi par to, cik dažādi mēs esam, un sapratusi, ka vienlīdzības zīme šoreiz kļūst nevajadzīga, jo visi nevaram būt tikai labie vai tikai sliktie.
Bieži esmu domājusi par to, cik dažādi mēs esam, un sapratusi, ka vienlīdzības zīme šoreiz kļūst nevajadzīga, jo visi nevaram būt tikai labie vai tikai sliktie. Svaru kausos vienmēr vajadzīgs līdzsvars. Mēģinu rast vidējo aritmētisko un aizvien noteiktāk apzinos, ka tāda nebūs, jo dzīve piespēlē situācijas, kurās, mūs pārbaudot, liek apzināties, ka visi esam vienkārši cilvēki, ka nav vajadzīgs viens vai otrs apzīmējums. Pārsteidzoši, ka mēs kautrējamies būt vienkārši cilvēki ar vājībām, ar prieku, ar pārdomām, ar skumjām.
Sabiedrībā jūtama sacensību spraigā gaisotne, kad cilvēki nemitīgi vēlas kļūt labāki, nekā ir patiesībā. Galvenais, lai tikai viņus pamanītu, ievērotu, cildinātu. Un, ja uzslavu vairāk tiek otram, mēs šaustām sevi ar pārmetumu pātagām un atkal mēģinām iesaistīties šinī apdzīšanas spēlē, kļūdami par strādājošām mašīnām, jo baidāmies atzīties, ka esam cilvēki ar savu “varu” un “nevaru”.
Lai būtu labākie, strādājam vairākos darbos, īpaši to visiem atgādinot, ka, lūk, mēs varam, bet jūs ne. Esam gatavi taisīt karjeru, ko patiesībā mums nemaz nevajag. Cenšamies būt vienmēr un visur, tēlojam līdzjūtību un pacietību, lai gan patiesībā mūsu iekšējās izjūtas ir citādākas. Mēs kļūstam nepatiesi un neīsti, un ejam pret savu iekšējo būtību, lai tikai patiku citiem. Tomēr galvenais ir patikt sev un cienīt sevi. Pievienojos Lūles Vīlmas domām, ka nav labu un sliktu cilvēku. Ir vienkārši cilvēki. “Ja cilvēks iet pret savu iekšējo būtību (…), tad vēlāk viņš būs slims tādā mērā, kādā citi viņu uzskata par labu. Vai ir vērts būt labam cilvēkam, kas neceļas no gultas? Varbūt labāk būt VIENKĀRŠAM CILVĒKAM,” saka L. Vīlma.
