Pagājušajā sestdienā Litenē piedalījos Senioru sporta svētkos. Priecājos, ka sporta laukums pēc plūdiem ir sakopts. Secināju, ka skrejceļš par spīti dabas apstākļiem savu kvalitāti nav mainījis. Tātad uzbūvēts, kā nākas. Kaut gan daudz ir diskutēts, vai šis sporta laukums ir pareizajā vietā. Manuprāt, Litenē to nebija kur citur uzbūvēt. Pretstatam varu teikt, ka Gulbenē sporta laukums pie ģimnāzijas, vidusskolas un sporta skolas ir vietā, bet… tā skrejceļš jau otrajā gadā pēc nodošanas ekspluatācijā bija deformējies. Lai arī tas savulaik ir būvēts blakus trim izglītības iestādēm, tik un tā neviens neredzēja, kā tiek izlietoti šā projekta līdzekļi! Atceros, ka šā objekta tapšanas laikā gan es, gan veterānu sporta piekritējs Gunārs Rubenis gājām pie celtniekiem un teicām: “Tas, ko darāt, ir haltūra.” Viens no celtniekiem man atbildēja skaidri un gaiši: “Nekasies, man vienalga. Man ir jāpabaro sava ģimene.” Tā nu mums jāsamierinās ar brāķi, par kuru neviens nav atbildīgs.
