Tikai mēnesis un nedēļa ir līdz referendumam, kad vajadzēs izšķirties – balsot “par” vai “pret” Latvijas iestāju Eiropas Savienībā.
Tikai mēnesis un nedēļa ir līdz referendumam, kad vajadzēs izšķirties – balsot “par” vai “pret” Latvijas iestāju Eiropas Savienībā. Beidzot vadības grupa “Latvija Eiropā” ir uzsākusi reklāmas kampaņu, kas aicina nepalikt malā. Bet sociālās aptaujas liecina, ka arvien palielinās eiropesimistu skaits.
Laikam pašlaik citādi nemaz nevar būt. Asu kritiku izpelnījusies premjerministra Einara Repšes prasība samazināt ministriju budžeta tēriņus par 50 miljoniem latu, lai nodrošinātu Eiropas Savienības strukturālo fondu finansējuma saņemšanu. Izdevumu samazinājums ir pārbaudījums valdības ierēdņiem un Saeimas deputātiem, bet tie grib līdzekļu deficītu kompensēt uz iedzīvotāju rēķina. Par ko viņi izšķirsies? Kas būs svarīgāk – uzlabot ierēdņu darba apstākļus vai nākamajos trīs gados saņemt vairāk nekā miljardu eiro no ES fondiem? Līdz šim Latvijas neatkarības gados ārvalstu tiešo investīciju apjoms bijis 1,6 miljardi latu. Pieredze liecina, ka vairākas ES jaunās dalībvalstis – piemēram, Īrija un Portugāle – ar strukturālo fondu finansējumu ir izkļuvušas no nabadzīgo valstu kategorijas.
Liela brēka radīta ap administratīvi teritoriālās reformas modeļiem. Visi kliedz, ka jāievēro iedzīvotāju vēlmes. Bet kādas tās ir? Vai ir vienota nostāja? Atzinumos dominē lielo pilsētu un mazo pašvaldību viedokļi, kas nosaka to “par” vai “pret”. Toties pētījumos un analīzē iegūtas pārliecības, kā būtu labāk, joprojām nav. Kā tādā gadījumā ir iespējams pieņemt pareizu lēmumu? Neziņa ir tā, kas biedē un mudina nostāties opozīcijā. Arī par Eiropas Savienību un dzīvi tajā zinām maz, lai gan vadības grupa reklāmas kampaņai būs iztērējusi miljonu latu. Sabiedrības informēšanai iespiestas brošūras latviešu un krievu valodā, kā arī faktu lapas, kam atvēlēti
50 000 latu. Domāju, ka deviņi no katriem desmit iedzīvotājiem tās nav pat redzējuši. Tomēr referendumā vajadzēs teikt savu vārdu, tātad ir jāmeklē atbildes uz jautājumiem, negaidot, kā lems citi.
Vairums Polijas iedzīvotāju referendumā “tak” – “jā” dalībai Eiropas Savienībā teica, domājot par labāku nākotni bērniem un mazbērniem. Ticību un pārliecību viņos stiprināja katoļu baznīcas un pāvesta Jāņa Pāvila II nostāja. Latvijā tāda vienojoša spēka nav. Varbūt tāpēc dominē jautājums – ko Eiropas Savienība dos man? Manuprāt, tikpat labi tā var jautāt, slēdzot laulības. Un var jau solīt zelta kalnus, bet vienmēr būs arī zaudējumi. Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga atbalstu iestājai Eiropas Savienībā uzskata par psiholoģisku izaicinājumu – izvēlēties starp iespēju skatīties nākotnē “ar priecīgu prātu un pašapziņu” vai “ar šaubām par nolūkiem un izredzēm”. Latvija ir mazs kriksītis Eiropas valstu kartē, bet mums – vienīgā dzīves telpa pasaulē.
