Ko gan jaunu, nedzirdētu var pastāstīt par Krievijas galvaspilsētu? Itin neko! Varu vienīgi dalīties personiskajos iespaidos par redzēto. Godīgi sakot, līdz pat šim brīdim neesmu apjautusi un sapratusi, ka Maskava ir vairāk nekā 10 miljonu iedzīvotāju pilsēta, tāpēc – lielākā Eiropā. Varbūt tāpēc, ka šo pilsētu uztvēru fragmentāri. Un pat varētu teikt, ka tā mani nesaviļņoja, nesildīja tik ļoti, kā pirms tam šovasar pat redzētā Ņižņijnovgoroda un Kazaņa.
Maskavā pirmoreiz biju padomju gados – astoņdesmito beigās. Šovasar bija otrā reize, šoreiz biju kopā ar Gulbenes Tautas teātra dalībniekiem. Ja salīdzinu, kā bija toreiz, un kā ir tagad, jāteic – nekādu pārsteigumu nav. Galu galā arī Latvijas galvaspilsēta ir mainījusies, komercializējusies un vienlaikus saglabājusi senās pilsētas vaibstus. Tomēr bija sajūta, ka snobismā Maskava pārspļāvusi Rīgu. Un labi vien ir! Tas stiliņš, kādu manījām „Jaunā viļņa” dalībniekos un publikā, par labu gaumi neliecina.
Savu Latvijas autobusu, kurā mērojām visu savu garo ceļojumu pa Krieviju un pēc tam atpakaļ mājās, Maskavā atstājām nomalē un paši izbaudījām metro braucienu ar devīzi – jo cieši, jo mīļi. Protams, mūsu mērķis bija Sarkanais laukums. Rīta agrumā tas bija kluss, pat pamiris. Laiku īsinādami, devāmies paklaiņot pa Arbatu. Tur es biju pirmo reizi. Laikam biju sevī safantazējusies, jo redzētais pievīla. Nekādu īpašu auru vai kultūrvidi nesajutu. Mazi, dārgi veikaliņi ar specifiskiem suvenīriem un parasts ielas tirgus. Nekas nevilināja. Viss pārāk dārgs un pompozs. Prātā palika, ka viens mūsu Tautas teātra aktieris nepažēloja naudu un mīļotajai meitenei nopirka dārgu mājās vedamu dāvanu – mirdzošus sudraba auskarus. Pārējie apmierinājās ar fotografēšanos. Es padungoju līdzi kādam vectēvam, kas uz ielas spēlēja ermoņiku. Viņš atskaņoja pazīstamu melodiju par Uzvaras dienu. Muzikants aicināja, lai dziedu līdzi. Atbildēju, ka labprāt to darītu, bet nezinu pilnībā visus dziesmas vārdus. Gribēju vīru pacienāt ar Latvijā ražotām piparmētru ledenēm, bet viņš atteicās. Cukurs viņam, vecam cilvēkam, esot kaitīgs, slimojot ar diabētu. Uzzinādams, ka esmu no Latvijas, vīrs sāka izvaicāt mani. Kā mēs tur, savā zemē, dzīvojot? Vai esam pārtikuši? Atbildēju, ka pie mums tāpat kā Krievijā ir bagātie, ir vidusslānis, ir tie, kas knapi savelk galus, un tādi, kas vairs nesavelk. Vecais vīrs piekrītoši māja ar galvu. Viņam ar pensiju neiztikt, tāpēc nākas iet ielās. Vīrs vēl piebilda, ka desa Maskavā esot galīgi neēdama. Piekodināja, lai es to nekādā gadījumā nepērku. Nosmaidīju un iebildu, ka desu man nekārojas, tad jau labāk ēdu biezpienu ar krējumu un kādu ceptu olu.
Kad atgriezāmies Sarkanajā laukumā, mūsu grupa sašķēlās. Viena daļa Gulbenes teatrāļu vēlējās kārtīgu ekskursiju ar gidu, protams, pret samaksu. Mēs, pārējie, izvēlējāmies paklaiņot Maskavas centrā. Man turklāt bija merkantils mērķis – bija jāizpilda radinieku pasūtījums – jānopērk Krievijā pāris dzīvsudraba termometri un Latvijā nedabūjamās sirds drapes „Korvalols”. Pasūtījumu godam izpildīju. Paklaiņoju pa Maskavas pārdabiski dārgajiem veikaliem. Ielūkojos pat turienes „McDonald’s” ēstuvē. Tur bija pārbāzts. Rindā pēc maltītes nestāvēju slinkuma dēļ. Taču labierīcībās ielūkojos. Tur tobrīd darbiniece ar mitru slotu braucīja grīdu. Un kāda tualetes apmeklētāja – veca sieviņa – pauda sašutumu par paviršo grīdas mazgāšanu. „Vai tad tā ir mazgāšana? Vai tad tāds darbs kaulus lauž? Agrāk sievas grīdu mazgāja, ar lupatu rokās pa grīdu līkņādamas!” pukojās seniore. Un mēs, pārējās dāmas un jaunās meičas, knapi valdījām smieklus. Sakiet, ko gribat, slāvu mentalitāte ikdienu padara raibāku!
Sarkanais laukums arī man likās sarāvies, salīdzinot ar senajām atmiņām un televīzijas ekrānā savulaik redzēto. Baznīcas kā kūkas. Svētbildes, vīraks, svecīšu aizdegšana par tuvinieku veselību – tas viss bija. Iegāju vairākos dievnamos. Tur jutos brīnišķīgi, jo manā dzimtā ir pareizticīgās saknes. Suvenīrus nepirku. Viss likās dārgs. Maskavas auru tvēru ar acīm. Dažu kadru iefilmēju ar sava mobilā tālruņa palīdzību. Piemēram, kā mēs ar Ivetu izklaidējāmies, pastaigājoties lielveikalā zem milzu mākslīgā, rozā toņos ziedošā ķirškoka. Nofilmēju, kā gājēju pārejas tunelī blakus sēž un pļāpā Ļeņina un Staļina dubultnieki. Ļoti pārliecinoši! Viņi ne mirkli neizkrita no savām lomām, šķiet, abi it kā atradās pagātnē un pat neievēroja, kas notiek apkārt. Sarkanajā laukumā nofilmēju arī Vladimira Putina dubultnieku. Ar viņu bija iespēja nofotografēties, protams, par samaksu. Tā kā es filmēju par brīvu, tiku dzīta projām. Izbaudīju burvīgu pastaigu zem greznas strūklakas ūdeņiem. Savā mobilajā tālrunī iemūžināju arī to. Tie visi ir palīglīdzekļi atmiņu saglabāšanai. Tomēr galvenie iespaidi ir nogūluši dziļi zemapziņā un Maskavas garša uzplaiksnī, kad mājās pagatavoju tur pirkto zaļo tēju ar jasmīnziediem. Un vēl man atmiņa ir klaiņojošs suņuks, kuru Maskavā cienāju ar sausiņiem. Šķiet, viņš kādu apēda tikai pieklājības pēc. Tas bija mīļi. Maskavā redzēju daudz klaiņojošu, gudru suņu, kurus neviens netrenkā. Likās – viņi zina, ka agri no rīta drīkst brīvi skraidīt gar lielveikalu, drīkst satikt labos paziņas – melnīgsnējus veikala melnstrādniekus – , kuri noglāstīs, pabaros. Bet draudzīgi astes luncinošie suņi tūlīt pat pazūd no acīm, kad agrā rīta stundā darbu sāk lielveikals. Atrašanās pie tirgotavas kļūst bīstama kaut vai ļoti dzīvās satiksmes dēļ.
Prātā sena, mīļa Krievijā tapusi mākslas filma ar nosaukumu „Maskava asarām netic”. Jā, ne toreiz, padomju gados, ne tagad. Maskava ir turīgu un veiksmīgu cilvēku pilsēta. Pārējiem turp labāk doties tikai kā tūristiem – uz īsu brīdi. Lai gan… arī Maskavā vajag kādu, kurš noglāstīs galvu klaiņojošam suņukam, kādu, kurš tic asarām.
