Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā turpina diskusiju ciklu “Sarunas par Eiropu pie kafijas tases”. 21.oktobrī pulksten 16.00 bieži daudzinātajai krīzei veltīta diskusija notiks Gulbenē, “Kantes krogā”. Sarunā piedalīsies portāla “ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta, Latvijas Sieviešu nevalstisko organizāciju sadarbības tīkla priekšsēdētāja Inete Ielīte un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, filosofe Maija Kūle. Ieeja uz pasākumu – brīva.
Krīze. Šis vārds tiek nemitīgi zelēts un lietots vietā un nevietā. Bet par kādu krīzi tad tiek melsts – finanšu, ekonomikas, demokrātijas, morāles, uzticības? Vai gvelžot tiek sniegts arī norēķins par teikto? Varbūt krīzes skandēšana ir tikai aizsegs pašu nepadarītajam?
Viena no vārda “krīze” sākotnējām nozīmēm ir “pavērsiens, kas iezīmē izšķiršanos”. Taču no šādas izšķiršanās nav ne miņas, vērojama vien jezgaina rosīšanās, stumdīšanās šurpu turpu. Savulaik latviski šādu stumdīšanos apzīmēja ar vārdu, kas patlaban nez kāpēc tiek uzskatīts par nepiedienīgu, proti, pišanās. Lietojot šo vārdu šaurākā nozīmē, var vien jautāt – kurš kuru? Katrā ziņā ir vērojama sabiedrības aizvien lielāka fragmentarizācija un savstarpēja neuzticēšanās.
Otra sākotnēja nozīme ir spriedums. Līdz ar to arī likumsakarīgs jautājums – kas ir noteicis šādu spriedumu? Vai tas ir pašu lolojums vai arī citu pieņemts lēmums? Pat ja tas ir citu roku darbs, vēloties noskaidrot, ar ko šāds eksperiments beigsies, valdībai pirmām kārtām un galvenokārt ir jāsniedz norēķins sabiedrībai. Taču dzīvē ir vērojams kas pilnīgi pretējs. Turklāt vērts padomāt, vai ļaušanās kļūt par izmēģinājuma objektu nebeigsies letāli. Citi tūdaļ gatavi to pārmest, kaut arī paši nav izdarījuši pat tik, cik melns aiz naga.
Trešā sākotnējā nozīme ir nesaskaņa, strīds. Strīds, protams, nav nekas patīkams, un to cenšas novērst. Kā tad to cenšas novērst? Vienkārši – apvārdojot, aizgainot. Tāpēc laikam arī tiek lietots vārds “dižķibele”. Ķibele – šķērslis, kavēklis, kaut kas tāds, kas kavē, klupina. Tā tas varētu būt, ja vien Latvijā būtu skaidrs mērķis. Pagaidām šāds mērķis ir tikai budžeta saķimerēšana. Cita vārda “ķibele” nozīme – palikt karājamies. Uz šādu karāšanos norāda arī visdažādāko reformu nepieciešamības piesaukšana. Jo reformēt nozīmē atgūt formu. Vai tad iepriekš šī forma ir bijusi?
Krīze kā nesaskaņa gan Latvijā pastāv. Un pirmām kārtām tā ir nesaskaņa starp vārdiem un darbiem. Runāts tiek viens, bet darīts – kaut kas cits. Solīts tiek viens, taču īstenota tiek kāda pēkšņi galvā iešāvusies domele. Tiek muldēts, ka nepieciešama izlēmīga rīcība, taču tās vietā vērojama muļļāšanās un minstināšanās, ko pārtrauc kāda lēkmjveidīga izdarība. Nevilšus rodas jautājums – vai tie, kas sevi dēvē par politiķiem, maz saprot notiekošo? Daudzinot atbildību, tie, šķiet, tomēr neprot un varbūt pat nespēj būt atbildīgi. Šī bezatbildība izpaužas kaut vai tajā, ka prot vien atņemt un graut. Bet graušana izpaužas vismaz divējādi. Tā ir valsts pārvaldes graušana, aizstājot to ar savu “čomaku” būšanu, kuri nu “reformas” gaitā tiek bīdīti šurpu turpu. Tā ir tiesiskās paļāvības graušana, vietā liekot laupītājbandu likumus un tikumus.
Nav jēgas noliegt nebūšanu pastāvēšanu. Taču tās nevar novērst ar vārdošanu, aizgainīšanu vai muļļīgu minstināšanos. Tās nevar novērst ar bīdīšanu un stumdīšanos. Nepieciešama skaidra un precīza izpratne, kas vienīgi arī nodrošina pareizu rīcību. Pretējā gadījumā palikšana ārprāta pasaulē ir garantēta. Un tas nu gan nav prāta darbs, ja vien, protams, ir prāts.
Nebūšanas nav dabas katastrofa. Tās nav arī kāda dieva sods. Un tas nozīmē, ka tām ir cēloņi un kāds ir atbildīgs par to pieļaušanu. Sociālais uzkrājums tāpat vien nepagaist. Taču gods, godīgums laikam nav cieņā, turklāt laupītājbandās pastāv citi goda kodeksi. Tomēr nevajadzētu aizmirst arī katra paša līdzatbildību. Izraugoties par savu pārstāvi kārtējo darboni, velti cerēt uz labu rezultātu.
Vārds “krīze” ir tik bieži zelēts, ka ar to jau ir pilnīgi sarasts. Bet varbūt tomēr ir vērts pārdomāt, vai tiešām uzskatos un darbībā neizpaužas krīze kā neizpratne, jezgaina rosīšanās un nesaskanīgums? Varbūt vēl svarīgāk ir aptvert, ka krīze vēl ir tikai priekšā? Jo līdz pat šim laikam nav izgudrota kaut kāda laimes mašīna, kuru atliktu tikai iedarbināt, lai viss ritētu gludi un raiti. Nepatikšanas būs arī turpmāk. Iespējams, ka vēl netīkamākas. Tāpēc labāk varbūt ir neļauties melšanai, nevairot jau tā sazēlušo gvelšanu. Un tas nozīmē paskatīties, bet ko tad es pats daru, ko varu izdarīt. Vai pašmājās viss jau izdarīts? Turklāt var gadīties, ka, runājot par dažādajām krīzēm, netiek pamanīta antropoloģiskā katastrofa. Tās iezīme ir cilvēkveidīgu būtņu darbošanās ačgārnības pasaulē, naska cilvēka veiktas domas un rīcības imitācija.
Šie ir tikai daži jautājumi (nereti gan izteikti apgalvojuma formā), par kuriem tiks runāts Eiropas Komisijas pārstāvniecības rīkotajā diskusijā “Krīze: samelstais un faktiskais?”. Sarunās apmainās ar pieredzēm, un kādam tā lieti var noderēt. Diskusiju mērķis ir paraudzīties pašiem uz sevi un apzināties risināmās problēmas, pārliecināties par pašu uzskatiem un nostāju. Vienlaikus tas ļauj kļūt arī precīziem, jo, ja cilvēks savās domās nav precīzs, ar viņu spēlējas velns.
