Lindai patika spontāni lēmumi. Kas gan tur daudz ko prātot – dzīve nemitīgi piedāvāja jaunas izvēles, un pagaidām bija pierādījies – viss, ko viņa izdara pēkšņi, bez īpašas domāšanas “kā būtu labāk?”, notiekošo virza tikai uz labu. Ne velti viņas biežāk lietotā frāze bija “Ej, nebremzē!”.
Tā viņa savulaik bija braukusi kārtot eksāmenus filologos, bet – iestājusies mediķos. Nesen izteikto piedāvājumu strādāt kādā mazpilsētas slimnīcā pēkšņi nomainījusi pret iespējām lielpilsētā. Un galu galā viņa ar pilnu pārliecību varēja apgalvot, ka neko no notikušā nenožēlo. Nezināmā Morgana vēstule viņas e-pastā un piedāvājums vakarā satikties bija kārtējā avantūra, kas Lindu momentā aizrāva – un kāpēc gan ne? Nu, un kas, ka viņa nebija tā Meredita, kurai viņš šo aicinājumu sūtījis? Ne pirmais un ne pēdējais sūtījums uz nepareizo adresi. Vienu burtu adresē nepareizi ieraksti, un – sūtījums nonāk citās rokās.
Bezgala intriģējoša un vīrišķīga šķita arī e-pasta adrese “harley69”. Inteliģents sausiņš tā vietā rakstītu “gramata123” vai “filosofija456”, jo nekas cits viņam prātā neienāktu. Varbūt ne velti vēstule pienāca uz viņas adresi? Varbūt tas ir jāuztver kā Likteņa pirksts?
Ai, ko gan viņa te tik ilgi prātoja! Vienkārši jāraksta atbilde un – tūlīt pat!
Par Mereditu tomēr uzdoties nedrīkstēja – tik daudz Linda saprata, tāpēc atbildes vēstulē līdz ar absolūti nevajadzīgu atvainošanos par viņai neadresētās vēstules izlasīšanu meitene koķeti piebilda – bet satikties viņa būtu ar mieru.
Morgans atbildēja nekavējoties – viņam neesot iebildumu, Meredita tāpat būtu atteikusi. Lai Linda nosaucot vietu, viņš piebraukšot.
Stop, stop! Nu, ne jau tik strauji! Tā uzreiz, neko nezinot par čali, doties uz randiņu? Vismaz – cik vecs, ko dara, kur dzīvo, – to taču viņš varētu uzrakstīt. Varbūt lai atsūta foto?
Nākamajā vēstulē Linda saņēma visai pieticīgas atbildes, bet foto puisim neesot pie rokas. Visiedrošinošākais šķita pēdējais teikums: „No manis nav jābaidās.”
Lai gan – kāpēc to piebilst, ja jau nav jābaidās?
Vai uzticēties? Līdz šim pēkšņu lēmumu pieņemšana Lindu nebija ievedusi „grāvī”, tad – kāpēc lauzīt galvu? Piektdienas vakars, puisim nav kompānijas, bet patusēt gribas.
Tā nu, sešas stundas pēc Morgana pirmās vēstules saņemšanas, Linda drasēja gar autostacijas centrālajām durvīm. Sākumā gan viņa mierīgi stāvēja, atspiedusies pret citu gaidītāju nobružāto sienu, un sapņoja par motociklistu, kurš tūlīt, tūlīt piebrauks un aizvedīs Lindu pavizināties ārpus pilsētas. Varbūt pat ar “Harley”, ja jau viņam e-pasta adresē maģiskais “harley”? Vajadzētu izskatīties iespaidīgi… Melni spīdīgi bleķi, hroms un āda…
Bet “Harley” nebrauca, un Linda izlēma lēnā solī pastaigāties – ja nu viņš piestājis kaut kur tepat aiz stūra?
Bezrūpīgi vērojot apkārtējos un šurpu turpu šūpojot salātzaļo “Oriflame” firmas maisiņu, kas bija viņu norunātā pazīšanās zīme, Linda šurpu turpu staigāja krietnu laika sprīdi.
Kad puisis kavējās jau desmito minūti, meitene sāka nervozēt – iznesta cauri! Muļķa zoss! Pati vainīga, ka tā uzreiz pēc pirmā svilpiena skrēja! Varbūt viņš kaut kur tepat lūr un gardi smej par naivo skuķi! Bet viņa te kā uz skatuves demonstrē savu lētticību!
Šādu iztēles ainu un briestoša aizvainojuma vadīta, pagājušā gadsimta “javiņas” parādīšanos Linda pat neievēroja. Varbūt tāpēc, ka tas noteikti nebija “Harley”, un uz tā sēdēja kalsns vīrietis krietni padilušā džinsu kostīmā. Tikai pēc vairākkārtējas signalizēšanas viņam izdevās piesaistīt meitenes uzmanību. Vīrieša matus un seju slēpa milzīga ķivere. Piesardzīgi tuvojoties motociklistam, Linda apsvēra atkāpšanās ceļus – ja nu kas…
Uz brīdi noņēmis ķiveri, lai sasveicinātos, puisis, kurš sevi dēvēja par Morganu, sapurināja blondos, pāri pleciem krītošos matus, un meitenes skatam atklājās valdzinoši sejas panti.
– Sveicināta, Linda! Viena vieta uz zirga vēl brīva!
Atsprādzējis lieko ķiveri, uzzibinājis bezdibenīgi dziļu skatienu, viņš valdzinoši iesmējās:
– Viss okei? Laižam?
Kādas gan vēl te iebildes varētu būt? Protams! Linda jutās iekarota līdz pašām matu saknītēm. Vai gan tas ir tik būtiski, ja puisim nav pats modernākais mocis? Arī ar šo var tīri labi braukt. Galvenais – traukties! Un – kopā!
Pāris teikumos iepazīstinājis meiteni ar maršrutu, sagaidījis viņas piekrišanu, Morgans aizsprādzēja Lindas ķiveres stiprinājumu un – piektdienas vakars varēja sākties.
Linda sen nebija traukusies ar moci. Bērnībā viņu bieži vizināja brālis, skolas gados bieži vien kaimiņš „paķēra uz asītes”, bet tās izjūtas gandrīz jau izbālējušas. Šobrīd tas šķita pavisam citādāk – mulsinošāk, reibinošāk…
Pēc nepilnas stundas ceļā viņi piestāja kādā atpūtas kompleksā. Morgans, kurš joprojām vēlējās saukties tikai šajā vārdā, izteica vēlēšanos atpūsties. Lindai, protams, iebildumu nebija, jo – cik tad ilgi var skatīties pakausī un ostīt putekļiem piesūkušās jakas muguru. Nu bija īstais laiks iepazīt šo noslēpumaino puisi. Pareizāk gan būtu teikt – vīrieti. Pēc izskata Morganam varēja dot vismaz gadus trīsdesmit, ja pat ne vairāk.
Uz īsu laiciņu atstājis Lindu pie motocikla, vīrietis nozuda viesu mājas durvīs, taču drīz vien atgriezās, rokās šūpodams maisiņu ar pirkumiem.
– Nesēdēsim taču vējā, vai ne? – viņš pastiepa Lindai plaukstu, kurā atradās atslēga ar viesnīcas emblēmu. Izrādās, Morgans noīrējis mazu viesu namiņu, nopircis vīnu, šokolādi un augļus, un nu esot gatavs atpūtai.
Linda šaubījās tikai īsu, gandrīz vai nemanāmu mirkli – viņu ļoti fascinēja šis vīrietis. Viņa stāja, asprātība, smiekli, izveicība, uzmanība un galu galā – izskats, kas citu reizi varbūt liktos mazsvarīgi. Tad – kāpēc gan ne? Ir taču daudz dzirdēts un lasīts par lielo, pēkšņo un nejauši satikto mīlestību! Lai Meredita vaino pati sevi. Šobrīd spēļu kauliņa sešnieku ir uzmetusi Linda.
Nelielajā istabiņā, ērti iekārtojušies uz stūra dīvāna, viņi ātri vien jutās kā mājās – Linda jokoja un Morgans viņas jokus pieņēma, smējās par tiem un centās atbildēt ar līdzīgiem. Viņu pirksti, dalot apelsīnu šķēlītes, reižu reizēm saskārās. Vīrietim smejoties, viņa galva it kā nejauši pieliecās un mati kutināja Lindas plecu un vaigu. Vīnogu sula tecēja gar viņas pirkstiem, un Morgans sniedzās tiem pieskarties ar mēli. Šķita – pat acīm redzams, cik nokaitēts kļuvis gaiss starp abiem – kā uzlādēti visumā sprakšķēja seksuālās enerģijas lādiņi. Lindai jau bija šāda tāda pieredze, tāpēc minējumos nenācās mocīties – vīrietis visai naski “stūrēja” uz gultu.
Pēc trešās vīna glāzes viņa atļāvās puisi pavilkt uz zoba:
– Vai Morgans nozīmē “krutais”? Varbūt tavu moci sauc Harlejs? Kāds ir tavs īstais vārds, ja kaunies man to nosaukt? Augustiņš?
It kā ar smaidu atbildēdams uz šiem „asumiņiem”, Morgans tuvojās Lindai:
– Vai tu justos labāk, ja es atzītos, ka mani sauc Jānis? Morgans taču skan daudz romantiskāk. Varbūt arī tu gribi būt… Mariona vai Mūna? Mēnessgaisma…
Nē, Linda tomēr izvēlējās palikt Linda. Lai jau viņš ir Morgans, ja tā jūtas labāk – pagaidām taču pie altāra nav jāstājas.
Un viņa turpināja “sprēgāt”, jo šķita, – vēl vajadzīgs laiks, lai ļautos vīrieša glāstiem.
Pēc pirmās vīna pudeles sekoja otrā, un Linda pat neiedomājās pajautāt – kā tad būs ar tikšanu mājās… Jau tāpat bija skaidrs – vēl tikai nedaudz, un viņa atradīsies šī valdzinošā vīrieša skavās.
Tomēr tad negaidot viss izmainījās. Morgana skatiens aizklīda aiz loga tikko samanāmajās tālēs. Rokas, kas vēl tikko pirms mirkļa pieskārās viņai, rotaļīgi bužināja matus, apskāva, it kā pa jokam iecēla gultā, pēkšņi nez kāpēc kļuva neieinteresētas… Viņš atrāvās no meitenes, izņēma no ledusskapja ūdens pudeli, un, nostājies pie durvīm, lēnām, pa malciņam to iztukšoja.
Nesaprazdama, kas noticis, vai tiešām viņa būtu vīrieti kā aizvainojusi, Linda, no jauna mēģinot viņu iekvēlināt, ar nopūtu „uh, cik karsti…” atpogāja plāno jaciņu. It kā nejauši starp blondajiem matiem pavīdēja kails plecs. Vai tiešām Morgans to nepamana? Atliekusi galvu, Linda ar pirkstu galiem noglauda slaido kaklu.
Brīdi vērojis meiteni no sliekšņa, vīrietis atkal piesēdās uz gultas malas. Pieskārās Lindas matiem, jokoja, nolobīja vēl vienu apelsīnu. Sakārtoja jaciņu uz pleca, aizpogāja vaļējo podziņu. Tad atkal saskatījās ar laternu aiz loga un – atvainojās, ka esot laiks noskaidrot, kur aizkavējies pasūtītais saldējums. Pieteicis Lindai mirklīti pagaidīt, vīrietis izsteidzās laukā.
Vēl joprojām satraukta par savādo Morgana noskaņojuma maiņu, Linda neziņā mīņājās istabas vidū. Lai arī prāts maldījās neizprotamā reibonī, kaut kur zemapziņā iedegās brīdinājuma signālugunis – “Un ja nu viņš aizbrauc viens? Kas maksās par šo visu?”
Ātri apāvusi kājas, tāpat plānajā jaciņā Linda izsteidzās laukā un devās uz stāvlaukuma pusi: „Motocikls!”
(Turpmāk – vēl)
