(Turpinās no 7.oktobra)
Tomēr tas vēl arvien stāvēja blakus tumšzilajam “golfiņam”. Turpat netālu atradās vēl trīs vieglās mašīnas. Acīmredzot šo kompleksu iecienījuši arī citi atpūtnieki.
Atviegloti nopūtusies, atsvabinājusies no aizdomām, Linda devās atpakaļ uz viesu namiņu. Varbūt Morgans patiešām aizgājis pēc pasūtītā saldējuma? Varbūt paieties kādu soli viņam pretim?
Tomēr jau pēc dažiem soļiem Linda apstājās – kaut kur tepat blakus viņa sadzirdēja balsi, kas ļoti atgādināja Morgana maigo baritonu. Sasprindzinājusi dzirdi, viņa ieklausījās vakara klusumā. Balss skanēja no blakus esošā viesu namiņa un, šaubu nebija, – noteikti piederēja Morganam. Pielavījusies pie durvīm, Linda centās ko saklausīt. No sarunas sliktā krievu valodā viņa saprata visai maz – runa bija par naudu un pārdošanu.
Vai Morgans darbojas kādā biznesā? Vai tiešām narkotikas? Kaut kas nelegāls, varbūt ieroči?
Piezagusies tuvāk istabas logam, Linda vēlreiz ieklausījās. Sieviete, jauna, skaista, blondīne… Neprecēta, kaislīga… Nē, dolāri… Miegazāles, kā runājām… Pēc stundas būs atslēga… Cik, cik tūkstoši??
Vai tiešām tur iekšā notiek tirgošanās par viņu?? Morgans pārdod viņu?? Tā nevar būt! Tā vienkārši nevar būt! Viņa noteikti kaut ko nav pareizi sapratusi! Viņš taču izturējās tik mīļi, saudzīgi!
Izdzirdot, ka sarunas iekšā kļūst skaļākas, Linda pārvarēja radušos drebuļus un vēlreiz pieplaka sienai.
Sekss… vienu nakti, divas, vairākas… Vai tiešām to teica Morgans?
Tad kāds cits izkliedza pretim lamuvārdus un iekšā viss uzvārījās – kaut kas krita, plīsa, kliedza, gāzās..
Nu vairs ne mirkli nedrīkstēja gaidīt. Štrunts ar pārējām mantām, jālaižas prom ko kājas nes!
Ielavījusies tumsas lokā, četrrāpus gar puķu dobēm, Linda piesardzīgi virzījās uz autostāvvietas pusi. Ah, kāpēc viņai tik ļoti patika ģērbties gaišās drēbēs! Varbūt novilkt? Gaišā āda un mati tāpat būs pamanāmi.
Lēnām, prātīgi… Kaut tik nu paspētu! Kaut tik neviens nepamanītu!
Satrūkusies no pēkšņa trokšņa, Linda pieplaka zemei – aizmugurē ar lielu blīkšķi atsprāga mājas durvis un pagalmā izvēlās skaļš roku un kāju murskulis. Draudīgu lamu un dunku pavadībā tas aizdimdināja uz noīrētā namiņa pusi.
Mazliet nogaidījusi un pārliecinājusies, ka aiz muguras iestājies klusums, Linda metās skriešus – tieši tobrīd no kafejnīcas iznāca bariņš atpūtnieku, kuri, līksmi dziedādami, devās uz mašīnu pusi. Kaut paspētu līdz viņiem!
Attālums bija niecīgs – drīzāk tie bija pāris izmisuma pilni lēcieni, un Linda paslēpās aiz tuvākās mašīnas sāna. Izdosies!
Vēl pāris soļi, un viņa kā no zemes izauga jautrā pulciņa vidū:
– Lūdzu, palīdziet! Paslēpiet mani! Ātrāk, ātrāk!
Pamanījusi, ka tie arī tikai jaunieši, turklāt – pēc izskata ne pārākie cīkstoņi, viņa instinktīvi izlēma viņus nepakļaut briesmām un – savam stāstam dot citu izskaņu.
– Mans puisis! Mēs briesmīgi sastrīdējāmies! Viņš ir tik nenormāli dusmīgs! Un vēl tie viņa piedzērušie draugi! Viņi mani meklē! Palīdziet! Paslēpiet! Ātrāk! Nu, ātrāk taču!
Atrāvusi vieglās mašīnas durvis, viņa klupšus iekrita aizmugures sēdeklī.
Par laimi, nelielā kompānija izrādījās saprotoša un viegli piekrita iesaistīties šajā attiecību spēlē. Jau pēc pāris minūtēm Linda bija iespiesta starp mašīnā sēdošajiem, un auto atstāja stāvvietu.
Tas gan arī bija pēdējais mirklis, – atpūtas kompleksa pagalma izgaismotajā lokā no tumsas izskrēja četri masīvi stāvi. Sejas krāsu un izskatu tumsā bija grūti noteikt, tomēr, spriežot pēc auguma aprisēm, Linda manīja, – Morgana starp viņiem nebija.
Bet vai gan viņai tagad par to nodevēju jāuztraucas! Lai pats tiek galā! Idiots! Mēsls! – un vēl garumgarā lamuvārdu virkne drūzmējās Lindas prātā.
Pēc kāda laiciņa, gandrīz vai nomierinājusies, viņa tomēr izlēma atbildēt uz līdzbraucēju jautājumiem un izstāstīt par notikumu patieso gaitu. Kaut vai tāpēc, lai vēl kāda muļķe neuzķeras uz Morgana valdzinošā āķa.
Linda saprata, ka viņai šoreiz ir neizsakāmi paveicies. Vispirms jau ar to, ka šajā nomaļajā kompleksā bija vēl citi cilvēki, kuri spēja sniegt un neatteica palīdzību. Veiksme viņas pusē bija arī tobrīd, kad Morgans viņu neieslēdza, pirms gāja „pēc saldējuma”… Jā, nez kāpēc? Vai tiešām bija tik ļoti aizdomājies par gaidāmo „čunguru”? Varbūt nemaz nevēlēja viņai sliktu, tikai pats tika ievilināts lamatās?
Atbildi uz šo jautājumu viņa atrada nākamajā dienā, dzīvoklī, kad no džinsu bikšu aizmugures kabatas izkrita – atslēga. Viesu namiņa atslēga.
Tad radās arī citas domas. Par daudzām pazudušajām jaunietēm. Par puišiem, kas ilgstoši atrodas nezināmā prombūtnē. Arī par Morganu. Tik ļoti negribējās noticēt, ka viņš ir ļaundaris… Viņš nepavisam neizskatījās pēc „tāda”…
Bet – vai gan nebija lasīts un dzirdēts, ka tieši smukulīšus izvēlas šādiem pavedinātāju „darbiņiem”? Tā viņi dara – ar glaimiem aizmālē acis, ievilina, apreibina un tad kā varde ar mēli odu – žviks! – un nav.
Interesanti, cik īsti tika solīts par viņas miesu un brīvību? Tagad, drošībā, Linda saprata, ka vajadzēja saukt policiju. Nekavējoties. Uz vietas! Lai noķer! Jā, arī Morganu! Būtībā viņu nebija ko žēlot! Tieši viņa dēļ jau to visu nācās pārdzīvot!
Jā, bet ja tā padomā – pati vien pie visa vainīga. Ar prātu taču saprotams, ka nevar tā – bez apdoma – katram svešiniekam skriet līdzi.
Bet gribas – intrigu, azartu, adrenalīnu! Ko lai dara, ja tāds nevaldāms raksturs!
Tomēr… vai šis risks ir to vērts?
Tā strīdoties pašai ar sevi, Linda atvēra e-pastu. Pašā augšā joprojām atradās pēdējā vakar saņemtā vēstule no “harley69” ar teikumu:
“No manis nav jābaidās.”
