Puse dzīves kopā ar teātri! Bijis jau daudz skaistu lomu, ko vēl gribētu nospēlēt? Brāļi Mārtiņš (33 gadi) un Kārlis (30 gadi) Oši neziņā rausta plecus. Kārlis saka: „Mīlestības netrūkst. Tā ir katrā izrādē, ja izdodas aktieriskā saspēle un spējam noskaņoties uz „viena viļņa”.” Mārtiņš bilst, ka ir vienalga, kādā lomā iejusties un kādām trakulībām ļauties. „Ne jau loma ir pati svarīgākā, bet tas klikšķis, ko jūtu, esot tieši šajā kolektīvā. Gulbenes Tautas teātrī ir mājīgi, silti, te ir atvērti cilvēki. Šis kolektīvs pievelk kā magnēts. Kad ilgāku laiku esmu projām no Gulbenes, manī krājas izsalkums pēc labestības un atmosfēras, kāda ir šeit. Es atgriežos, lai pozitīvi uzlādētos,” viņš saka.
Brāļi Oši ir no Stāmerienas blices, dzimuši un uzauguši tur un savu piederību šim pagastam uzskata par īpašu zīmolu, kaut Mārtiņš jau labu laiku dzīvo un strādā Rīgā. Abi brāļi uzskata, ka nav pasaulē skaistākas vietas par Stāmerienu un nav labāka teātra par to, kas ir Gulbenē. Abi brāļi pēc horoskopa ir Strēlnieki – līdzīgi (ārēji) un reizē atšķirīgi (iekšēji). Mārtiņš ir trīs gadus vecāks par Kārli. Abi Gulbenes Tautas teātrī darbojas jau… Mārtiņš kopš pagājušā gadsimta beigām, Kārlis – kopš šā gadsimta sākuma.
Ko citi runā par viņiem?
„Mārtiņš bija pirmais, kurš vispirms Stāmerienā un tad Gulbenē iesaistījās teātra spēlēšanā. Tas kļuva stilīgi. Viņa pēdās sekojām mēs, puiši, kuri bijām gados jaunāki par viņu,” atceras Gulbenes Tautas teātra aktieris Edijs Frīdenbergs, kura dzimtā puse arī ir Stāmeriena. Edijs Mārtiņu un Kārli raksturo kā cilvēkus, kas nebaidās teikt, ko domā. „Viņi ir aktieri, taču dzīvē nespēlē teātri. Abiem ir fantastiska humora izjūta. Abi ir vīrišķīgi cilvēki. Tas nozīmē, ka viņi nebaidās uzņemties atbildību par saviem vārdiem un darbiem. Uz viņiem abiem var paļauties kā uz labiem draugiem. Mārtiņš Rīgā piedalījās manā iestudētajā izrādē „Lācis”, kas bija mans kursa darbs Kultūras koledžā. Savukārt ar Kārli esmu spēlējis kopā vairākās izrādēs Gulbenes teātrī,” stāsta Edijs.
Arī gulbenietei Ingai Ančai Gulbenes teātrī ir bijusi saspēle gan ar Mārtiņu, gan ar Kārli. „Prieks redzēt viņos aktierisko izaugsmi. Ar abiem man ir bijis viegli saspēlēties. No acu skatiena varu nolasīt, ko domā katrs no viņiem. Ja kas misējas, zinu, ka izglābs un nekritizēs. Attapīgi un draudzīgi puiši. Ja vajag, katrs no viņiem spēj lomā „ielēkt” vienas dienas laikā,” viņa saka.
Gulbenes Tautas teātra režisore Edīte Siļķēna (kuras dzimtā puse arī ir Stāmeriena) brāļos Ošos, pirmkārt, slavē strādīgumu. Puiši nebaidoties arī no melnā darba – ne tikai nospēlēs izrādi, bet arī palīdzēs radīt dekorācijas, sakārtot un nokopt skatuvi. „Viņi ir mūsu teātra balsti, uz kuriem var paļauties. Ošiem var uzticēties. Viņi nepievils. Abi ir apveltīti ar asu uztveres sajūtu un talantu. Abi ir spēcīgas personības un tajā pašā laikā prot iejusties kolektīvā. Gan Mārtiņš, gan Kārlis momentā reaģē situācijās, kad tam ir liela nozīme. Abi prot atšķirt būtisko no mazsvarīgā,” saka Edīte.
Kārlis iet Mārtiņa pēdās
Mārtiņš jau bērnībā bija aktieris. „Man patika to darīt. Tas bija organiski,” viņš saka. Skolā zēns spēlēja iestudējumos, vadīja pasākumus, dziedāja jau kā mazais „cālis”. Brāļi Oši savulaik aktīvi darbojušies arī deju kolektīvos, taču vēlāk sapratuši, ka nevar vienlaikus kalpot divām mūzām, jo beigās tāda „raustīšanās” vien sanāk. Tagad brāļu sirds pieder tikai un vienīgi teātrim. Arī Kārlis iesākumā izmēģināja spēkus Stāmerienas amatierteātrī. Vēlāk viņš harmoniski iekļāvās Gulbenes Tautas teātrī (abus kolektīvus tolaik vadīja Edīte), kurā priekšā jau bija Mārtiņš. Pret atveidotajām lomām teātrī abiem brāļiem ir līdzīga attieksme. Abi saka, ka nav vairāk vai mazāk svarīgu lomu, nav arī mīlamu vai nemīlamu lomu. Abi Gulbenes Tautas teātrī gribētu darboties un spēlēt līdz mūža galam, kamēr vien viņiem uzticēs lomas, arī tad, ja ļaus tikai palīdzēt dekorēt skatuvi pirms izrādes.
„Man patīk lomu teātris. Tā ir iespēja izdzīvot dažādu tēlu dzīves. Tas ir kā skatīties spogulī uz sevi un tur ieraudzīt kādu citu,” klāsta Mārtiņš. Iedvesma neesot jāmeklē, tā katrreiz atnāk pati. „Vispirms ir jāņem vērā, ko vēlas un redz režisors. Pēc tam piesummēju savu skatījumu, tēlu attiecības. Vispirms ir lomas skelets, muskuļi, bet pēc tam šis ķermenis „apaug” ar emocijām, domām. Tas notiek, tikai spēlējot lomu izrādē no reizes līdz nākamajai reizei. Jāmācās ir gan no savām aktieriskajām veiksmēm, gan kļūdām,” stāsta Mārtiņš. Viņš nav no tiem, kuram grūtības sagādā teksta apgūšana. Jau skolas gados Mārtiņš spēja desmit minūtēs no galvas iemācīties un mācību stundā noskandēt garu dzejoli.
Gulbenes kolektīvā Kārlim pirmā loma tika izrādē „Mareka Vasaras raibumiņa neticamās dēkas”. No tā brīža viņš palika teātrī. „Manis paša būtībai tuvākā loma bija Kārlēns „Skroderdienās Silmačos”, bet manai būtībai svešākā – prinča loma (arī tērps) izrādē „Nāriņa”. Interesanti ir piedalīties izrādē „Zirgs bezsamaņā jeb nodzītais zirgs”, kura mūsu repertuārā ir pašlaik. Tur nozīme ir ne tikai aktieru ansamblim, bet arī spēles laukumam. Šo izrādi rādām Vecgulbenes muižā. Katrreiz izrāde ir citāda. Interesanti ir piedalīties arī izrādē „Stigma”, kuru Edīte iestudējusi šogad. Ir tā, ka katra nākamā loma liekas interesantāka par iepriekšējo,” stāsta Kārlis. Arī viņam tāpat kā brālim patīk izlobīt katra atveidojamā tēla būtību nesteidzoties, pamazām.
„Man ir svarīgi, ko citi iesaistītie izrādē saka par manu tēlu. Tikai esot ansamblī kopā ar citiem, izdodas atrast savu tēlu. Tas notiek darba procesā. Cenšos katru tēlu atrast sevī, savā iekšējā pasaulē. Esmu pārliecināts, ka āriene arī reālajā dzīvē nav noteicošā. Galvenais – ir jābūt patiesam,” saka Kārlis. Viņš atklāj, ka visgrūtākie teātrī ir brīži, kad jaunajam iestudējuma nupat jātop gatavam. „Tad aktieros ir satraukums. Visi esam mazliet sabozušies. Svarīgi neļaut, lai stress ņem virsroku, lai nepazustu kopā būšanas prieks. Tad ir jāsijā, ko teikt un ko paturēt pie sevis. Bļaustīties nevajag, un tas nav objektīvi,” prāto Kārlis.
Saspēle brālim ar brāli
Par to, kā ir spēlēt abiem brāļiem blakus vienā izrādē, viņu domas dalās. Mārtiņš uzskata, ka tas ir vieglāk par vieglu, jo skaidri zina, ko var gaidīt no Kārļa. „Rakstura ziņā Kārlis ir daudz spēcīgāks par mani,” atzīst Mārtiņš. Savukārt Kārlis saka: „Man liekas, ka būt lomā blakus brālim ir grūtāk nekā jebkuram citam aktierim. Mēs ar Mārtiņu viens otru pārāk labi pazīstam, lai noticētu tēlu attiecībām starp mums.” Kārlis piebilst, ka brālis ir labāks aktieris par viņu. „Brālis ir talantīgs, vispusīgs, jautrs un izpalīdzīgs, arī ļoti ģimenisks. Vispār – brālis ir… brālis ,” saka Kārlis. Abi ir spēlējuši kopā, piemēram, izrādē „Spāniešu muša”. Brāļi ir arī vērojuši viens otra aktierspēli, sēžot skatītāju zālē. „Izrāde, kurā es nepiedalījos, bet spēlēja Mārtiņš, un kurā man ļoti gribētos būt, ir „Brīnumu nakts”. Tur sajutu īpašu, brīnišķīgu noskaņu un radās daudz pārdomu par dzīvi, par cilvēku attiecībām,” saka Kārlis. Viņš apbrīno Mārtiņa uzņēmību. Brālis tagad dzīvo un strādā Rīgā, viņam ir ģimene, bērni, tomēr viņu velk uz Gulbenes teātri. Kārlis pieļauj, ka šo pievilkšanās sajūtu īpaši var izjust, ikdienā esot projām no dzimtās puses.
