Pagājušajā mēnesī grupa Gulbenes novada bioloģisko saimniecību īpašnieku un citu interesentu devās ekskursijā uz Bavāriju, lai apskatītu vairākas bioloģiskās saimniecības un siera ražotnes. Ceļojumā gūtie iespaidi kārtējo reizi apliecinājuši, ka Latvijā daudzas Eiropas Savienības regulas tiek ievērotas pārāk strikti.
Skābbarību neizēdina
“Apmeklējām Tegernzē reģiona siera darbnīcu. Tur sieru ražo no govju piena, kas tiek barotas tikai ar Alpu kalnu pļavu zāli un sienu. Siens tiek gatavots strauji. Nopļauto zāli dienu vītina, tad žāvē uz ventilatoriem. Rezultātā siens līdzinās zaļām un ļoti smaržīgām tējas zālēm. Govīm izēdina tikai sienu un graudu barību. Skābbarība netiek izēdināta, jo vācieši uzskata, ka tā ietekmē piena kvalitāti un garšu, kas ir būtiska, gatavojot sierus. Arī pie mums ir saimniecības, kur govis baro tikai ar sienu un miltiem,” stāsta ceļojuma dalībniece Gulbenes novada vecākā augkopības speciāliste Ingrīda Šteinberga. Sierotavai pienu piegādā 21 bioloģiskā zemnieku saimniecība. Ražotni vada viens siera meistars, kurš pats ir ne tikai siernīcas īpašnieks, bet pats arī būvējis ēku. Pie siernīcas ir novietota plāksne, kurā izlasāmi visi piena piegādātāju vārdi un uzvārdi. Dienā tiek pārstrādātas 5 tonnas piena un saražoti 500 kilogrami dažādu šķirņu sieri. “Mums aiz stikla durvīm bija iespējams vērot siera gatavošanas procesu. Noliktavā redzējām, kā uz plauktiem siera rituļi stāv gadu, kamēr kārtīgi nogatavinās. Sieram netiek pievienotas nekādas piedevas, tikai trīs nedēļas siers tiek mērcēts sālsūdens vannās. Mums bija iespējams sierus arī degustēt, lai pēc tam tos arī iegādātos siera ražotnes veikaliņā. Kilograms siera vidēji maksāja, sākot no 18 līdz 22 eiro. Nobaudījām arī jogurtu bez piedevām un svaigu pienu,” stāsta I.Šteinberga. Bijusi iespēja nobaudīt arī dzērienu “Radler”, kura sastāvā ir alus, “Sprite” un citronu sula. Tas esot īsti piemērots sievietēm.
“Ementāles” siera degustācija notikusi arī kādā zemnieku saimniecībā ar 40 govīm. “Saimnieki uzskatīja, ka ar tām pietiek, lai ražotu sieru. Tam esot daudz lielāka vērtība tirgū nekā pienam. Pārdodot tikai pienu, peļņa būtu daudz mazāka. Vācieši sieru patērē lielā daudzumā, tāpēc pēc tā ir arī pieprasījums. Apskatījām arī fermu. Pats saimnieks bija apveltīts ar mākslinieka talantu. Viņš no metāllūžņiem bija izveidojis dažādas instalācijas, piemēram, stikla stabu, kas pilns ar olām. Saimnieks stāstīja, ka ola ir tīrības simbols. Bavārijā visur pārliecinājāmies par vāciešu perfektumu un kārtības mīlestību,” stāsta Ingrīda.
Cieņā lauku vides tūrisms
Bavārijā ir daudzas saimniecības, kas nodarbojas ar lauku vides tūrismu. “Saimniecībā bija dzīvnieku dažādība. Ļoti daudz cūku. Saimnieki nebaidījās mūs ievest fermā, lai parādītu trīs stundas vecus sivēntiņus. Bija diezgan daudz zirgu, kā arī aitu. Redzējām arī poniju, zosis. Tobrīd saimniecībā ar lauku vides jaukumiem iepazinās bērni no pilsētas, kuriem netika liegts draiskoties pa siena šķūni. Saimnieki ļauj pilsētas bērniem samīļot un barot dzīvniekus, kā arī izbaudīt visus lauku vides jaukumus. Saimnieki rādīja, kā paši pavisam vienkārši, piemēram, gatavo jēra un liellopa gaļas desas, kas bija nopērkamas saimniecībā ierīkotajā nelielajā veikaliņā. Tur iespējams iegādāties visu, ko ražo saimniecība, kā arī kaimiņu saimniecības var piedāvāt savus ražojumus. Veikaliņā varēja nopirkt arī mājās gatavoto liķieri no dažādām dārza ogām. Arī pie mums vajadzētu pārņemt šo ideju, jo tad mājražotāju produkcija daudz ātrāk nonāk pie patērētāja. Pie mums šie tirgošanās noteikumi ir pārāk stingri. Jo vairāk iepazīstu pasauli, jo vairāk esmu neizpratnē, kuri ir šie cilvēki, kas liedz zemniekiem piedāvāt savu produkciju bez īpašiem tirdzniecības nosacījumiem,” bilst I.Šteinberga. Saimniecībās nekas nebijis izskaistināts, bet tūristiem ļauts iepazīt tās ikdienu. Vācieši prot cienīt seno mantojumu, tāpēc, ja vien ir iespējams, tiek izmantotas vecās ēkas, nevis ieguldīti lieli līdzekļi jaunu būvniecībā.
