Nākamajā gadā lauksaimniekus atkal gaida nekustamā īpašuma nodokļa pieaugums, ko izraisīs vērā ņemams zemes kadastrālo vērtību kāpums. Kā liecina Valsts zemes dienesta aprēķini, vidēji kadastrālā vērtība kāps par 12,7 procentiem. Es šo faktu vērtēju negatīvi. Jau tā no lauksaimnieka tiek ņemts tik daudz un tik maz dots pretī. Lauksaimnieka darbs ir atkarīgs no klimatiskajiem laika apstākļiem, tāpēc to radītie riski ir neaprēķināmi. Ja vēl domā par nekustamā īpašuma nodokļa celšanu, tas nav pareizi. Jāņem vērā, ka arī ceļi uz laukiem ir ārkārtīgi slikti. Es pati, strādādama par augkopības speciālisti, šo ceļu problēmu izbaudu vistiešāk. Iespējams, ka tas varētu paātrināt zemes pārdošanu ārzemniekiem. Mums viss vienmēr tiek nokavēts. Kad visi atjēdzas, tad jau ir par vēlu un zemes ir iztirgotas.
Nekustamā īpašuma nodokli nevajadzētu palielināt tām platībām, kas regulāri tiek apstrādātas, bet neapstrādātajām platībām nodokli varētu palielināt vairākkārt, jo tad tiktu veicināta uzņēmējdarbība laukos. Lielāka nodokļu likme būtu jānosaka aizaugušo zemju īpašniekiem. Tie trīs procenti, kas tiek uzlikti aizaugušo zemju īpašniekiem, ir salīdzinoši ļoti zems rādītājs. Lauksaimniekiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu, nodokļa atlaides varētu būt ievērojamas. Ja ir doma celt nekustamā īpašuma nodokli lauksaimniekiem, tad tādā gadījumā valsts atbalsts viņiem varētu būt lielāks, piemēram, saistībā ar augsnes kaļķošanu, meliorāciju un tamlīdzīgi. Tiek vērti projekti, piemēram, meliorācijas sistēmu sakārtošanai, bet atbalsts ir mazs. Ir vēl viena problēma, ar ko netiekam galā. Eiropas Savienības atbalsta maksājumi ir paredzēti lauksaimniekiem, kuri apstrādā zemi, nevis zemes īpašniekiem. Reāli dzīvē viss notiek ne tā, kā vajadzētu. Dzīvē īpašnieks zemes apstrādātajam nosaka konkrētu naudas summu, kas jāsamaksā. Tas nekas, ka nodoklis varbūt ir tikai 5 lati. Īpašnieks prasa 40 latus. Šādiem īpašniekiem, kas zemi ir nopirkuši, bet paši to neapstrādā, vajadzētu noteikt lielu nodokli. Lielākā daļa zemes īpašnieku nemaz nedzīvo mūsu novadā. Tās ir ārzemju firmas, kas jau pirms daudziem gadiem sapirkās zemi. Arī mēs savā saimniecībā nemaz nezinājām, ka kaimiņos esošais zemes gabals, ko gribējām iznomāt, pieder zemes īpašniecei no Jūrmalas, kas Latvijā ir lielāko zemes īpašnieku divdesmitniekā. Jau kopš paša sākuma viss bija netaisnīgi. Vietējiem zemniekiem nebija naudas, par ko iegādāties īpašumu, tāpēc to izmantoja bagātie. Tā ir liela valsts vaina. Nākotnē vajadzētu ar visu rīkoties saprātīgāk.
