Ir lietas, ko ikdienā mēs uztveram kā pašas par sevi saprotamas. Kā durvis, pa kurām ieejam mājā vai dzīvoklī. Kā logu, pa kuru redzam dienu austam un rietam Jo kurš gan spēj iedomāties, ka mājoklis varētu būt bez durvīm vai logiem.
Ir lietas, ko ikdienā mēs uztveram kā pašas par sevi saprotamas. Kā durvis, pa kurām ieejam mājā vai dzīvoklī. Kā logu, pa kuru redzam dienu austam un rietam Jo kurš gan spēj iedomāties, ka mājoklis varētu būt bez durvīm vai logiem. Tās vienkārši ir. Lietas, pie kurām mēs tā pierodam, ka nejūtam to vērtību.
Arī bez radio vai televīzijas mūsmājas nevaram iedomāties. Tie mūs gluži kā ģimenes locekļi sagaida un pavada. Ar tiem mēs ceļamies un guļamies. Tajos ieklausāmies un ieskatāmies. Tā iegūstam informāciju un arī izglītojamies.
Vēl tikai jāizdzīvo vienu ceturtdaļu.Un būs simts. Bet arī 75 gados radioļaudīm ir uz ko atskatīties. Latvijas Radio nejūtas ne televīzijas, ne interneta, ne citu saziņas līdzekļu apdraudēts. To jubilejas nedēļā pauda gan ģenerāldirektors Dzintris Kolāts, gan radiožurnālisti, gan pārējie radiodarbinieki.
Latvijas Radio nav izņēmums saskarsmē ar moderno naudas trūkuma problēmu. Zinām, ka tās nepietiek arī televīzijai. Tāpēc tiek meklēti ceļi, kā izkļūt no krīzes situācijas. Ir bijis pat priekšlikums apvienot televīziju un radio tāpat kā to domā darīt Igaunijā, lai ietaupītu līdzekļus un samazinātu parādus. Taču Latvijas Televīzijas un Radio vadītāji ziņu aģentūrai BNS pauduši, ka Latvijā tas pašreiz nav iespējams.
Viens no variantiem, kā Latvijas Radio domā uzlabot stāvokli, ir ieviest abonentmaksu. Radio cer, ka sākumā nelielu abonentmaksu – 1 latu – varētu ieviest 2004. un 2005.gadā. Tādējādi varēšot iegūt apmēram 10 miljonus latu, kā pietrūkst normālai radio darbībai.
Nu ko, lai kā problēmu groza, visi ceļi nonāk pie iedzīvotāju naudasmakiem. Tie agri vai vēlu izrādās vienīgais ielāps visiem caurumiem, ko citādāk nespēj aizlāpīt. Neko darīt: gribēsi skatīties vai klausīties, – maksāsi. Kaut arī šo maksu prognozē ieviest turpmākajos piecos gados, būs mazāk sāpīgi, ja noskaņosim sevi uz šā viļņa jau šodien. Jo atteikties no lietām, pie kurām esam tik ļoti pieraduši, taču negribēsim. Vai ne?r
