Apmēram četrus kilometrus augšpus Jēkabpils Daugavas vidū esošā Ābeļu sala, no krasta raugoties, atgādina 2,5 kilometrus garu, milzīgu pīrāgu.
Apmēram četrus kilometrus augšpus Jēkabpils Daugavas vidū esošā Ābeļu sala, no krasta raugoties, atgādina 2,5 kilometrus garu, platākajā vietā puskilometru platu, milzīgu, dzeltenām lapām garnētu kārtainu pīrāgu vai Dievam nejauši no azotes izkritušu zemes piku pasaules radīšanas brīdī.
Posmā no Jēkabpils līdz Daugavpilij Ābeļu sala ir viena no divām apdzīvotajām salām. Taču vairumam jēkabpiliešu tā ir tikpat nepieejama kā franču fantasta Žila Verna romānā iztēlotā, neviena neatrastā, okeāna dzelmē grimusī Noslēpumu sala.
Ābeļu salas republika
Nu jau desmit gadus Ābeļu salas vienīgie iemītnieki ir jēkabpiliešu Karpovu ģimene. Tā ir mūsu miera valstība, mēs negribētu dzīvot nekur citur,” apgalvo salas saimniece, “Kaupernieku” māju īpašniece Jeļena Karpova. Kopā ar vīru Nikolaju, meitu Mariju, dēliem Ivanu un Dmitriju viņi uz salas apsaimnieko 3,5 hektārus zemes, gana lopus, pļauj sienu, bet uz Jēkabpili brauc ar laivu.
Pilsētas dzīvoklī neviens vairs atgriezties nevēlas – pārāk dārgi bija jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem, šaurības un sprieguma sajūta. Laikam tāpēc salas nošķirtība Karpovu ģimeni vilināja vairāk nekā ekonomiski apsvērumi.
Ābeļu salā durvis nav jāslēdz, jo nav zagļu, kas līdz viņu mājām varētu nokļūt, nākot pa ūdens virsu.
“Bērni mācās Jēkabpils
2. vidusskolā un turp dodas ar laivu. Ja gadās kāds sarīkojums vakarā – tad laiva tiek noenkurota krastā un lielākajā gobā iedegas prožektors, kas rāda atceļu,” stāsta Jeļena Karpova.
Pavasaros sala ir pilnīgi atrauta no ārpasaules – tad Daugavā veidojas ledus sastrēgumi, starp kuriem nav iespējams izlavierēt ne ar laivu, ne kājām. Tad vienīgais troksnis šajā apkaimē ir ledus grūstīšanās.
Plūdi salu skāruši tikai 1981. – Jēkabpilij tik traģisko plūdu gadā. Toreiz gan ūdens skalojies gar pašiem Kaupernieku pakšķiem. Tomēr tas salas saimniekus nebaida.
“Kamēr abi ar vīru vēl esam spēcīgi, pamest salu nenāk ne prātā. Arī dēls ar sievu labprāt dzīvo šeit, ” saka Jeļena.
Pienu uz krastu viņa nogādā ar laivu, bet lopi pāri straumei ceļo paši – visgrūtākais esot iedabūt govi ūdenī, pēc tam tā itin žiperīgi peld, ja vien ir piesieta pie laivas. Taču, kā saimniekiem izdevies pāri straumei nogādāt traktoru, paliek neizprotams.
Burkānsalas noslēpums
Ne jau vienmēr Ābeļu sala bijusi tāda miera osta – tās vēsturi veidojuši daudzi dramatiski notikumi, te risinājušās diezgan šaušalīgas, neskaitāmu nostāstu apvītas traģēdijas. To dēļ salas romantiskais skaistums aizvien šķiet glabājam kādu noslēpumu.
Kopš tiem baismīgajiem notikumiem Ābeļu salā nu jau pagājuši gandrīz desmit gadi, un tagadējie salas iemītnieki apgalvo, ka nekādi pagātnes rēgi viņus nevajā, veļu naktīs logos nerēgojas šeit reiz varmācīgi bojā gājušo cilvēku gari. Tikai paziņas un draugi gan brīnījušies – kā gan Karpovu ģimene dzīvošot nešķīstā gara piemeklētā vietā.
Jēkabpils rajona Ābeļu pamatskolas vēsturnieks Arnolds Jakubovskis stāsta, ka Ābeļu sala ilgu laiku bijusi neapdzīvota, bet pēc Pirmā pasaules kara zeme te ierādīta Burkānu dzimtai un vēl divām ģimenēm. Visrosīgākais no visiem šejieniešiem bijis Burkāntēvs. Viņš laida plostus pa Daugavu, iekopa saimniecību un izaudzināja piecus bērnus. Kopš tā laika vietējie iedzīvotāji salas īsto nosaukumu vairs neatceras, bet dēvē to par Burkānsalu. Taču, ja nu Burkāntēvs tādu godu bija pelnījis, tad to diez vai var teikt par viņa vecāko dēlu, kam attapīgā galva bijusi ideju pilna, tikai tās kalpojušas ļauniem darbiem.
“1957. gadā, kad atnācu te dzīvot, Burkāna dēls Jānis jau divreiz bija sēdējis cietumā par krāpšanām un zādzībām, vēlāk bēdzis no apcietinājuma, uzbrucis apsardzei, ieguvis ieročus un pēc tam notiesāts par bandītismu. Vēlāk viņš turējās nomaļus no cilvēkiem un kopa saimniecību tēva mājās,” stāsta A.Jakubovskis.
Bet tad salas galā atrada kāda vīrieša līķi un vēlāk, apraktu zemē, arī Burkāna sievas līķi. Sieviete bija nožņaugta. Ar to Burkānu dinastijas valdīšana Ābeļu salā beidzās, Jāni Burkānu arestēja, bet viņa māju kāda radiniece pārdeva Karpovu ģimenei. Sēlijas Kaupēns cietumā pakārās.
“Kad pārcēlāmies, draugi mūs brīdināja, vai mēs traki esot, braukdami uz tik nelabu vietu, vai tik spoki mums nestaigāšot pa pēdām,” saka Jeļena.
Slieksnis uz pagātni un nākotni
Šobrīd gan Ābeļu sala kļūst pieejamāka arī tūristiem. Te atrodas viens no 40 Daugavas krastos apzīmētajiem pilskalniem – Kaupres pilskalns, par kuru vairums Latvijas iedzīvotāju nezināja līdz 1995. gadam, kad ceļmalā pirms Ābeļu skolas tika uzlikta norāde. Vēsturnieki pieļauj, ka tas varētu būt turpinājums Asotes pilskalnam, kas atrodas Daugavas labajā krastā – vai nu senpilsēta, vai tirdzniecības un plostu piestātne tiem, kurus nevēlējās ielaist Asotes teritorijā. Pilskalnā atrasti arī dolomīta krāvumi, kas, iespējams, liecina, ka mūsu priekšteči vēl pirms vācu iebrukuma XIII gadsimtā zinājuši, kā būvēt mūra nocietinājumus. Tagad te ganās lopi, bet Daugava veido dabisku slieksni, kas saliniekus norobežo no nevēlamu viesu ziņkārības. Šovasar salu sākuši apmeklēt tie tūristi, kas brauc pa Daugavu ar firmas “Sēlijas mežs” plostu “Jēkabs”. Taču viņi Karpovu ģimeni netraucējot.
“Reizēm apnīk braukāt ar laivu šurp un atpakaļ, tomēr, kad ceļos Daugavai pāri, jūtu – te esmu mājās,”saka Jeļena. Šķiet, civilizācijas maz skartais stūrītis dažu kilometru attālumā no pilsētas vēl ilgi varētu palikt tāds – ciemiņus gaidošs, bet industrializācijas nealkstošs, atvērts tikai saudzīgai vērotāja acij.
