Televīzijas sižeti svētdienas galvenajai ārpolitikas ziņai bija jau prognozējami. Milzīga rinda priecīgu un iedvesmotu Latvijas vēlētāju pie Krievijas vēstniecības Rīgā, kas diezgan skaidri pauda atbalstu Putina pārvēlēšanai. Pats Putins, laimīgs un apmierināts, milzīga pūļa priekšā gluži kā mantru skaita, ka nu gan Krievija un krievi lemti panākumiem, it kā iepriekšējos termiņus viņš nebūtu bijis pie varas un tādēļ nevarējis vest valsti pretī burvīgajai un daudzsološajai nākotnei. Daudz man bija ko pārdomāt pēc profesionālā dizaina speciālista no Maskavas viesošanās mūsu redakcijā pirms pāris nedēļām. Bez tā, ka baudījām viņa izcilās amata prasmes, Aleksejs pastāstīja arī, kā ir dzīvot Maskavā. Protams, man nebija ilūziju par kaimiņvalstī notiekošo, taču Latvijā par dzīvi Krievijā gan valda stereotipi, kā arī nostalģija pēc padomju laikiem. Alekseja stāstītais pat mani šokēja. Gandrīz visi mediji pēdējo astoņu gadu laikā, kas domā citādāk par Kremli, ir iznīcināti, tagad žurnālisti avīzēs stāsta tikai, kā pareizi ģērbties un ko labāk ēst. Pat stāstos par caurumu ielas vidū tu vari “uzrauties”. Ja tu paudīsi savas domas vai publiskosi informāciju, kas nepatiks varas iestādēm, tad rēķinies ar sekām, pat ar primitīvu piekaušanu pie mājas kāpņu telpas – vainīgo neviens pat nemeklēs. Tieši tā kāds Aleksejam pazīstams žurnālists pēc piekaušanas no komas vairs arī neatguvās. Žurnālists patiesi ir bīstama profesija Krievijā. Taču faktiski apklusināts tiek jebkurš, tā ka sižeti pat ar mierīgu protestantu savākšanu policijas busiņos, ko esam redzējuši TV ekrānos, nav nekāda falsifikācija. Jā, tagad es pat labāk izprotu, kāpēc dažiem Latvijas politiķiem tik ļoti patīk Krievija. Kā tad normāli domājoši cilvēki ar to sadzīvo? Brauc prom! Negrib dzīvot “Padomju Savienībā 2”, tāpēc arī Aleksejs jau ir ceļa jūtīs, tāpat viņa draugi, kaimiņi. Brauc visi, kam ir kaut kādas iespējas, valodu zināšanas. Brauc dzīvot uz Latviju, Lietuvu, Eiropu. Ja kaut kur paceļo pa Eiropu, tad gandrīz katrā valstī ir krievvalodīgo kopienas. Pēc šīs sarunas es sajutos lepna par savu Latviju, kas nemaz nenotiek tik bieži. Esmu lepna, ka varu dzīvot valstī, kurā neviens man neliedz paust savas domas, kurā es varu samērā droši dzīvot un man ir iespējas izvēlēties, kā dzīvot. Es to novēlu novērtēt arī tiem tautiešiem, kas joprojām tvīkst ilgās pēc kaimiņzemes un to idealizē.
