Jau šobrīd daudzām ģimenēm rēķins par patērēto elektroenerģiju ir nolikts prāvās rēķinu kaudzes virspusē. Kur tas atradīsies ar 1.aprīli, kad par elektroenerģiju vajadzēs maksāt vairāk, grūti paredzēt. Skaidrs, ka cietīs tās ģimenes, kurās ir vairāk cilvēku, jo “Latvenergo” diferencētie tarifi visvairāk sitīs pa mazaizsargāto sabiedrības daļu.
Ne pa jokam sadusmo izteikums, ka arī pēc elektroenerģijas tarifu celšanas Latvijā tie būšot vieni no zemākajiem Eiropas Savienībā. Būtu jau labi, ja Latvijā būtu vienas no lielākajām algām Eiropas Savienībā. Vai tiešām mūsu mērķis ir dažnedažādi izpatikt, lai tikai turētu līdzi Eiropai? Aizdomāties par gaidāmo tarifu celšanu liek fakts, ka “Latvenergo” strādā ar pamatīgu peļņu. Dzīves realitāte mēdz būt skaudra. Tā iemāca taupīt, tomēr šaubos, vai man tas izdosies. Lai taupītu, ir jāievēro neskaitāmi “ne”: nedarbināt veļas mazgājamo mašīnu, nedarbināt putekļsūcēju, neslēgt ledusskapi, neskatīties televizoru, neslēgt datoru, neslēgt elektrisko tējkannu, neslēgt radioaparātu, nedarbināt elektrisko zāles pļāvēju, neslēgt elektrisko cepeškrāsni, neslēgt lustras, neslēgt elektrisko plīti, neslēgt āra ap-
gaismojumu un vēl daudz ko “ne”. Protams, tā labi padomājot, tas nav nekas neiespējams. Gaismas pietiks arī no vienas Iļjiča spuldzītes, tomēr vai tiešām cilvēkiem 21.gadsimtā ir jāatgriežas pie sveču gaismas? Lai tā notiktu, pasaulē ir jānotiek pamatīgām, pat dramatiskām pārmaiņām. Šobrīd man ir ļoti žēl to ģimeņu, kurām nebūs pa spēkam tikt galā ar lielajiem rēķiniem. Nebūsi samaksājis, tūlīt būs brīdinājums, un tad nepielūdzama rīcība: “Nu ko, atslēdzam?”
