Vakar Latviešu namā Sidnejā interesenti varēja tikties ar bronzas medaļas ieguvēju džudo (73 kilogramu klasē) Vsevolodu Zeloniju.
Vakar Latviešu namā Sidnejā interesenti varēja tikties ar bronzas medaļas ieguvēju džudo (73 kilogramu klasē) Vsevolodu Zeloniju. Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Vilnis Baltiņš dabūja šķirties no savām ūsām.
Cik zināms, tad skūšanas operāciju publiski veikt uzticēts olimpiskajam atašejam Jurim Zemītim. Baltiņš ir solījis, ka nodzīs ūsas, tikko kāds no viņa komandas iegūs medāli. Un tā: Zelonijam – medālis, Baltiņam – tīra virslūpa.
19.septembrī Latviešu namā ar Vilni Baltiņu pie vīna glāzes (vai vairākām – skaitīts jau netika) un “aukstās plates” iepazinās kādi 60 sidnejieši. Baltiņš arī pasniedza latviešu sportistiem un sporta darbiniekiem atzinības rakstus.
Olimpiskā ciema dalībniekiem ir pietiekamas ērtības. Tā, piemēram, tas ir apgādāts ar 100 000 kondomiem, trūkst informācijas par markām un lielumiem. Par spīti stingrajai kontrolei ciematā bija iekļuvušas arī prostitūtas. Cena – 300 dolāri par stundu bez “pievienotās vērtības” nodokļa.
Tagad ieeja ciematā ir tik stingra, ka nav ielaists pat slavenais austrāliešu peldētājs Ians Torpe, sakot, ka Torpe jau ir ciemā. Te jāpaskaidro, ka ikvienam atlētam, tāpat kā precei veikalā, ir savs “produkta kods”. Šī informācija ar skeneri tiek ievadīta datorā. Izrādījās, ka kāds ir viltojis Torpes identitātes karti un ciemā “atrodas” ne tikai viens, bet veseli divi Torpes.
Atklāšanas ceremonijā skārda simfonijas segmentā tika rādīti vīrieši ar rokas stumjamiem zāles pļāvējiem (ar tādiem mēs katru sestdienu pļaujam savus pagalmus). Kāda sidnejiete saņēmusi vēstuli no savas radinieces ASV. Viņai ļoti patikusi atklāšanas ceremonija, bet viņai esot viens jautājums: vai tiešām nevarējuši zāli nopļaut jau iepriekš? Žēl, ka tādas lietas bijis jādara tieši tik jaukas ceremonijas vidū.
Man vislabāk patīk vēstule vienā no Sidnejas rīta avīzēm: “Es domāju, ka horeogrāfs palaida garām brīnišķīgu izdevību, kad iesprūda olimpiskais “koldrons” (lāpas trauks). Viss, kas bija vajadzīgs, – vienam mazam zellim netīrā virsvalkā, ar cigareti zobos un rokām kabatā nesteidzoties pieiet pie trauka, iespert tam pa sāniem, tad paziņot, ka šis modelis vienmēr tā dara un ka tā labošana pamatīgi izmaksās, jo nevar dabūt daļas. Turklāt viņš neko nedarīs līdz nākamajai ceturtdienai.”
Es piekrītu. Tas būtu bijis gabaliņš no īstas Austrālijas.
