Par traģiskajiem notikumiem Ukrainā runāt nav vienkārši. Pavisam nesen Kijevas Neatkarības laukums atgādināja karalauku – barikādes, šāvieni, sprādzieni, ievainoti cilvēki un… nogalinātie. Šausmināja ziņas, ka snaiperi šauj tieši galvās un tēmē uz mediķiem. Nemieri valstī turpinās, lai arī bijušais Valsts prezidents, kuram tagad ir masu slepkavas statuss, ir atstājis savus zelta apartamentus un mēģinājis neveiksmīgi bēgt no valsts. Sekojot ziņu plūsmai, grūti pat izsekot, kura pilsēta zem kādiem saukļiem un karogiem dotajā brīdī atrodas. Protestu vilnis veļas pār valsti. Krīt piemineklis aiz pieminekļa. Dūru cīņās (labākajā gadījumā) iet brālis pret brāli, kaimiņš pret kaimiņu, kuri pirms tam mierīgi sadzīvojuši. Cik ilgi ir rūdzis šis naids? Cerams, ka šie upuri un grautiņi būs tā vērti un Ukraina paliks vienota valsts. Nevis uz pilsoņu kara sliekšņa, kur vieni velk uz Rietumiem, otri – uz Austrumiem. Centieni pēc brīvības nekad nav bez upuriem un bez interesentiem no malas, kas nogaida vai mēģina ietekmēt notikumu gaitu. Neesmu eksperte, lai norādītu, kam tas viss ir izdevīgi. Vien aizķeras doma pie Ukrainas ekspremjeres Jūlijas Timošenko teiktā, ka, “ja Putins iztērēja 50 miljardus dolāru Soču olimpiskajām spēlēm, tad nav tādas cenas, kuru viņš nesamaksātu par Ukrainu.” Ukraina turpina cīnīties. Kāds būs iznākums? Mūsējā tā saucamā “bruģa revolūcija” 2009.gada janvārī beidzās vien ar izsistajiem veikalu skatlogiem un… ar garu tiesvedību pret nemierniekiem. Kā redzam, brīvības cīņām ir dažāda cena un arī iznākums.
