Daudzi copmaņi šo laiku sauc par tukšo posmu, jo brīžiem anormālais karstums liek zivīm būt kūtrām uz ēšanu un pat kustēšanos. Es gan neredzu te kaut kādus tukšos laika posmus, jo visas zivis ir nārstu beigušas, un kāpēc gan nesākt kaut ko iekostēt?
Klausoties visu dienu kvokošanas skaņās, var pamatīgi uzvilkties, un kāda tad te atpūta? Daudz labāk aizbraukt pasēdēt vakara klusumā pie zāļu pudurīša un izmēģināt laimi uz līņiem, kas šogad ir vareni aktīvi gandrīz visās ūdenskrātuvēs, un tie, kas uz šo zivi ir izgājuši, jau skaita rekordlomu daudzumus.
Lobes ezera leiputrija
Kaut arī šogad pārsvarā nodarbojos ar spiningošanu un dažādu mānekļu, auklu un kātu testēšanu (tāds man tagad darbs), līnis vienmēr ir bijusi mana mērķzivs, un tikai pagaidām tā nolikta maliņā. Tieši tāpēc, lai dūņu puikas uz mani galīgi neapvainotos, vienu vakaru aizšāvu uz Lobes ezeru izmēģināt jauno “Timar” barību, kas sevi jau ļoti labi ir parādījusi uz brekšiem un karpām. Tā kā “Timaram” ir trīs līņu versijas, tad, protams, visas trīs ne kopā, ne atsevišķi nejaucu. Izvēlējos četrus iepakojumus bordo krāsas līņu barību ar piparu aromātu. Katrā iepakojumā 800 grami, un, tā kā līdz vakaram laika vēl bija gana, tad iebaroju četrās vietās (lai nesanāk tā, ka tad, kad būšu izlēmis braukt un copēt, manā vienīgajā iebarotajā vietā jau sēdēs kāds cits) un pats braukāju pa ezeru spiningojot. Tas, ko ieraudzīju pie pirmās iebarotās vietas, pārsteidza ne vien mani, bet arī manu copes kolēģi. Zāļu pudura iekšpusē, kur bija aptuveni 3×3 metru no zālēm pilnīgi brīvs ūdens klajums un kur tika iebarotas sešas apelsīna lieluma barības bumbas, likās, ka kāds būtu pa apakšu nostrādājis ar smalku kapājamo nazīti, jo visa virsējā ūdens kārta bija noklāta ar zāļu paklāju. Situācija nonāca pat tik tālu, ka vieglo 3 gramu pludiņu nācās nomainīt pret 6 gramus smago, jo vieglākais pludiņš vienkārši nogūlās uz šī paklāja. Pēc mirkļa tāda ņemšanās man apnika un, piebraucis tuvāk, ar airi aizbīdīju zāļu slāni projām. Izbraucu no šīs vietas ārā un izdomāju, ka jāaizbrauc apskatīties, kas notiek citur iebarotajās vietās. Diemžēl visur tas pats. Tikai vienā vietā man paveicās, jo vējš zāli bija panesis sāņus un ūdens virsma brangi burbuļoja. Kāpēc līnim tāds azarts tieši uz šo barību, grūti spriest, bet vēlamais efekts bija panākts. Praktiski jau pirmajā laidienā līnis bija galā, un būtībā normu – pieci līņi katram – mēs izpildījām vienā stundā. Copes turpinājumā sākās zivju maiņa no mazākas, kas peldēja uzglabājamā tīkliņā, uz lielāku, ja tāda tika noķerta.
Pa vidam vēl gadījās pāris brekšuki, bet varēja būt un būtu bijis viņu vairāk, taču es zinu, ka breksim pipara aromāts pie sirds tā īsti neiet.
Daugavas breksis
Tā ir vēl viena zivs, ar kuru man ir īpašas attiecības, bet ko tieši Daugavā esmu ķēris daudz mazāk nekā Ventā, Lielupē vai kādā ezerā. Nezinu, kāpēc tas tā ir sanācis, kaut arī zinu perfektas vietas brekšu copei. Tāpēc izlēmu notestēt savu jauno “Sigma Continental” fīderi. 420 centimetru garums ir kā radīts copei Daugavā, jo var izdarīt pieklājīgi tālus metienus un, pateicoties šim garumam, apiet upes applūdušās zemūdens kantis, lai nebojātu auklu, jo fīderim vienmēr izmantoju “Spider” pīto, un tā nebūt nemaksā santīmus. Ar barības sagatavošanu breksim ir sarežģītāk nekā līnim. Breksis ir daudz vairāk cimperlīgs, un bieži vien barošanas laikā arī copes stundās nākas daudz ko iemaisīt vai izveidot no jauna ar pavisam citiem aromātiem un atraktoriem. Patlaban, kad dabā visapkārt ir daudz saldumu, arī breksim galdā droši var likt saldas barības. Pateikšu vienu pārbaudītu recepti: “Timar-MIX” breksis 2,5 kilogrami, “Timar” Beļģu cepumi, kas ir krāsaini graudiņi un piesaista šīs zivs uzmanību, aptuveni kilograms zemes no kurmja rakumiem un uz šo daudzumu aptuveni 250 grami saldā melase, kaut ko no saldajiem aromātiem kā anīss, šokolāde, medus, vanilīns, zemene. Jo saldāk, jo labāk. Iznāk vareni salds maisījums, bet tas strādā. Var pamatbarības bāzi veidot arī uz karpu barības bāzes, jo breksim šī barība ļoti labi patīk. Pie tās klāt noteikti derētu baltie mušu kāpuri, un praktiski nekad to nebūs par daudz. Vasaras vidū ne vien lielajās upēs, bet arī ezeros breksis vislabāk ņem agrās rīta un vēlās vakara stundās. Ezeros pat pirmajās nakts stundās bieži ir labāk nekā citā laikā. Ja pavasarī breksis pārsvarā bija atrodams pie krasta, tad tagad to meklējam jau dziļākos rajonos, un piekrastes lēpēs pārsvarā būs finierīši līdz 500 gramiem.
Meža vimbu (salates) vakara rotaļas
Vakaros, klusi sēžot Daugavas krastos, var novērot “mežeņu” iznācienus. Es bieži vien daru tā, ka, sēžot ar fīderi vai parasto gruntsmakšķeri, pa rokai turu saliktu spiningu ar vieglu, baltas krāsas, slaidu šūpiņu. “Meženes” savu apetīti parasti sāk remdināt un biedēt tautu ar skaļiem blīkšķiem tieši vēlās novakarēs, kad saule jau ir aiz koku galotnēm. Blieziens ar asti pa ūdeni ir tik skaļš, ka gribot negribot galva pagriežas uz noteikto pusi. “Meženes” ir ļoti uzmanīgas un traki tramīgas, taču tas nenozīmē, ka nav iespējams viņas piemuļķot, jo tās vienmēr seko un uzturas netālu no maiļu un vīķu bariem, kas savukārt neuzdrošinās atrasties pārāk tālu no krasta līnijas. Šādā gadījumā, kur “mežene” uzlec un ir sasniedzama ar spininga mānekli, būtu nepieciešams tūlīt iemest šūpiņu. Vislabāk pārmetam vietai pāri un tad turpat, aptuveni metra dziļumā, lēnām izvelkam šim rajonam cauri, jo “mežene” pēc uzbrukuma mailēm parasti tajā pašā vietā vien kādu brīdi grozās.
Lai jums veicas un ne asakas!
