Ar ko atšķiras rīdzinieka un laucinieka veselības aprūpe.
Ar ko atšķiras rīdzinieka un laucinieka veselības aprūpe. It kā ne ar ko. Un tomēr atšķiras. Arī Rīgā tāpat kā ārpus tās ir ģimenes ārsti – 400 uz visiem galvaspilsētas iedzīvotājiem. Taču ģimenes ārsts Rīgā neuzskata, ka savā makā jāglabā un pēc iespējas mazāk no tā jātērē pacientu nauda, ko iedalījusi slimokase. Kāpēc tā? To skaidro Rīgas novada slimokases direktors, ārsts Andris Glāzītis.
– Jau 1996.gadā Rīgas novada slimokase izstrādāja savu modeli primārās veselības aprūpes apmaksas sistēmai. Tajā pašā laikā arī Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra radīja savu. Tā saucamo kapitācijas modeli, kas attiecināms uz pārējo Latvijas teritoriju. Abi modeļi tika iesniegti ministrijām, tās savukārt iesniedza abus modeļus izvērtēšanai Pasaules Bankas ekspertiem. Nesen izlasīju šo vērtējumu. Tur bija paredzētas tās problēmas, kas radīsies, ieviešot kapitācijas vai VOVA modeli, kā to sauc tautā.
– Kādas problēmas ārpus Rīgas ir radušās pacientu primārajā veselības aprūpē? No malas vislabāk ir redzams.
– Iedzīvotājiem samazinājušās iespējas saņemt medicīniskos pakalpojumus, jo veselības aprūpes nauda ir nepietiekama, un slimokases to atdod ģimenes ārstu menedžēšanai. No šīs naudas ģimenes ārstam jāsamaksā gan par speciālistu konsultācijam saviem pacientiem, gan par medicīniskajiem izmeklējumiem. Tā ir kļūda. Es nenosodu nevienu ģimenes ārstu. Es, būdams viņu vietā, justos un droši vien arī rīkotos līdzīgi. Pirmo reizi mūžā šiem ārstiem kāds ir pateicis, ka “tā ir tava nauda”. Īstenībā tas tā nav. Šī nav vis ģimenes ārstu, bet gan budžeta nauda, kura domāta iedzīvotāju veselības aprūpei. Šajā naudā ir iekļauta, kaut nepietiekama, tomēr samaksa ģimenes ārstam. Rezultātā visā valstī iedzīvotāju saslimstība palielinās, pacienti mazāk apmeklē speciālistus, mazāk tiek veikti laboratoriskie un diagnostikas izmeklējumi. Līdz ar to nāves gadījumu skaits diemžēl ir nepiedodami liels.
– Rīgā ir citādāk?
– Esam izveidojuši sistēmu, ka ģimenes ārsts saņem maksu par padarīto darbu, taču slimokase ir paredzējusi naudu arī maksai par speciālistu darbu un diagnostikas pakalpojumiem. Ģimenes ārsts neizjūt finansiālu zaudējumu, ja pamatoti nosūta pacientu konsultēties pie speciālista.
Es saprotu lauku cilvēku skaudību. Iedzīvotājiem galvaspilsētā ir gan maksas, gan bezmaksas veselības aprūpes pakalpojumi. Laukos diemžēl pamatā tikai maksas. Rīga ir tā saliņa, kur veselības aprūpe ir sasniedzama. Vairāk nekā 800 000 slimokases dalībniekiem nodrošinām visus nepieciešamos pakalpojumus.
– Ir noteikti arī tādi pacienti, kas nav reģistrējušies pie ģimenes ārsta.
– Jā, viņus neviens ģimenes ārsts projām neraida. Nekur pasaulē nav tā, ka simtprocentīgi reģistrējušies visi pacienti. Viena daļa ir superbagāti cilvēki, kas var nopirkt visu, ko vajag. Neuzskatu, ka tā ir gudrības pazīme. Drīzāk kaprīze. Otra daļa ir mazāk informēti cilvēki, kuriem ir jāpalīdz orientēties situācijā. Vēl viena daļa ir vienaldzīgie vai citādi domājošie. Kopumā no visiem iedzīvotājiem līdz 15 procentiem ir tādi, kas nav reģistrējušies. Neatliekamo palīdzību viņi saņem un saņems turpmāk. Bet noteikti nereģistrētie pacienti nekad nesaņems bezmaksas medikamentus, kurus apmaksā valsts, bezmaksas rehabilitācijas pakalpojumus, protēžu operācijas. Es aicinātu katru izpildīt pilsoņa pienākumu un reģistrēties pie ģimenes ārsta.
– Rīgā ģimenes ārsts noteikti saņem mazāku atalgojumu nekā kolēģi citur Latvijā!
– Samaksa… Es neesmu pret to, ka ģimenes ārsts laukos saņem 1000 latus mēnesī. Tieši otrādi. Katram ārstam vajadzētu braukt baltā “Mercedes” automašīnā. Es vienmēr esmu to vēlējis ikvienam kolēģim.
Rīgas novada slimokases ārstiem maksā par padarīto darbu. No šīs samaksas ārsts pats sev nosaka algu, veic maksājumus par prakses vietu. Protams, šī samaksa ne tuvu nav tik liela kā kolēģiem lauku rajonos. Es darīšu visu, lai arī Rīgas ārsti saņemtu tikpat.
Šodien domājam, lai ģimenes ārsts Rīgā vismaz justos novērtēts, atzīts. Tāpēc rīkojam konkursus, ārsti saņem vērtīgas balvas. Šodien Rīgā 186 ārstu prakses var saukt par modernām, jo mediķi strādā patstāvīgi, ārpus poliklīnikām. Izvērtējam galvenokārt to, kā ģimenes ārsts organizējis darbu. Kā sagaida, kā pavada pacientu. Kā iedzīvotājs ir apmierināts ar savu ārstu. Pie ģimenes ārsta rinda nedrīkst būt.
– Kā tad bez rindas?
– Ļoti vienkārši. Ir moderni sazināšanās līdzekļi. Telefons. Piezvanot ārsts un pacients saskaņo tikšanās laiku. Noruna ir jāievēro, ja situācija piepeši mainījusies, tad abiem jāsazinās un jānorunā cits tikšanās laiks. Gadījumos, kad vajadzīga neatliekama palīdzība, pacients zvana ārstam. Ja sāp vēders, tad taču nesēdēs rindā pie ārsta! Ārstam savs pacients ir jāpazīst, lai secinātu, vai vaina ir hroniska, tad pietiks ar tableti, termoforu, vai arī situācija ir tāda, ka jāizsauc ātrā palīdzība.
Ģimenes ārstam jāparedz, ka pacients var zvanīt un konsultēties pa telefonu. Te atkal ir svarīgi, lai dakteris zinātu par savu pacientu visu, lai pazītu viņu. Ģimenes ārsts ir tas, kam uztic visdārgāko – veselību. Uztic pat to, par ko pacients negribētu runāt pat ar savu māti. Ja ir sajūta, ka nevar par visu izrunāties ar savu dakteri, tad, mīļais pacient, tev nav paveicies. Nav izveidojies psiholoģiskais kontakts.
– Ģimenes ārsti ārpus Rīgas beidzot ir sākuši justies kā uzņēmēji. Vai tiešām viņiem jāliek atgriezties agrākajā statusā?
– Viņiem neviens nepateica, ka kapitācijas modelis iedzīvotājiem ir nepieņemams.
Nepateica, ka valsts tādu sistēmu atbalstīt nevar. Viņiem teica, ka veselības aprūpes nauda ir ģimenes ārstu nauda. Katrs ar to tāpēc rīkojas pēc saviem ieskatiem. Rezultātā mazajā veselības aprūpes budžetā ir izveidojusies disproporcija – ģimenes ārstam ir pieklājīga darba samaksa, bet speciālistiem, slimnīcām – daudz par maz. Kādam būtu jāuzņemas politiskā atbildība par Latvijas iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu. Paldies Dievam, ka ministrija ir tik saprātīga, ka pašlaik veido jaunu veselības aprūpes apmaksas sistēmu, kas būs izdevīgāka iedzīvotājiem.
Latvijā ir jāizdomā savs modelis. Ja kādā valstī tas būtu perfekts, tad to varētu pārņemt bez domāšanas. Taču ideāla modeļa nekur nav. Katram veselības primārās aprūpes modelim ir plusi un mīnusi.
Skaidrs, ka veselības aprūpes budžets valstī ir jāpalielina vismaz trīskārtīgi. Pasaules Veselības aprūpes organizācija uzskata, ka labklājīgā valstī gadā vienam pacientam jātērē 300 ASV dolāru. Mums šogad ir 89 ASV dolāri vienam iedzīvotājam.
– Kad vēl nebija ģimenes ārstu, jau tad lauku dakteri nelabprāt nosūtīja pacientus konsultēties vai ārstēties pie Rīgas speciālistiem. Kā to izskaidrot?
– Bieži vien tas ir psiedopatriotisms – “neizlaidīsim naudu no rajona”. Tas ir nepareizi. Budžeta nauda ir paredzēta pacientu veselības aprūpei. Tā ir samaksa par pakalpojumu. Iedzīvotājam pakalpojums ir jāsaņem tur, kur to vislabāk var veikt. Sarežģītas medicīniskas manipulācijas ir dārgs process. Tāpēc varbūt dažs diagnostikas aparāts ir tikai viens valstī. Un tad ir svarīgi, lai šis aparāts darbotos 24 stundas diennaktī. Tad tas atmaksājas.
Mums kritiski ir jāizvērtē savas iespējas. Šobrīd nepareizību iznākums bieži vien ir tāds, ka Rīgas speciālisti ir diezgan nekaunīgi savā nostājā pret lauku rajonu iedzīvotajiem un pieprasa papildu samaksu oficiālajai. Es šo honorāru sistēmu nenoraidu. Bet esmu kategoriski pret ārstu reketu, no kura cieš pacients. Bieži vien saņemu šādu informāciju no iedzīvotājiem, kas zvana uz mūsu bezmaksas tālruni 8005800 un sūdzas par ārstiem. Nepieņemami arī, ka Rīgas mediķis pacientam stāsta: “Tas lauku dakteris tevi ir tā noārstējis, ka vēl minūti vēlāk tu pie manis atbrauktu un būtu jau beigts.” Bet pēc divām minūtēm Rīgas dakteris pacientu jau ir izārstējis. Turklāt par lielu maksu. Tas nav godīgi.
Mediķis, kas saņem maksu no pacienta ārpus oficiālās ir laimīgs tikai šodien. Ja saņem honorāru sviestmaizei, tad viss kārtībā. Taču katra mediķa dzīvē var pienākt brīdis, kad jāņem kredīts. Tad nebūs iespējams pierādīt, ka atalgojums ir pieklājīgs. Turklāt izrādīsies, ka mediķis ilgstoši nav maksājis nodokļus. Var rasties problēmas.
– Parunāsim par mazajām lauku slimnīcām!
– Lauku slimnīcai ir sociāla funkcija. Tai jābūt kā veselības centram ar dienas stacionāru. Tas nozīmē, ka slimnieks no rīta ierodas tur, bet vakarā viņu transportē uz mājām, lai nakti var pavadīt ierastos apstākļos. Es saprotu pagastveču uztraukumu par lauku slimnīcu iespējamo likvidāciju. Bieži vien pagastos slimnīca un skola ir vienīgie regulārie nodokļu maksātāji. Ja nebūs, tad… tas kļūs par lielu robu budžetā. Jāsaprot, ka nerentabls uzņēmums bankrotēs agri vai vēlu. Slimokase mazo lauku slimnīcu pakalpojumus, protams, nepirks. Apmaksās ģimenes ārstu, kas aprūpēs pacientus.
Bauskas rajonā, kur agrāk strādāju par centrālās slimnīcas galveno ārstu, jau pirms desmit gadiem mazās lauku slimnīcas tika pārveidotas par sociālās palīdzības iestādēm. Piemēram, Elejas pagastā. Bijušajā slimnīcā ir ziemas mītne vecajiem cilvēkiem. Tur viņi aukstajā laikā dzīvo kā pansijā – paēduši, aprūpēti, veselību uzlabojuši, bet pavasarī un vasarā mitinās mājās.
Par feldšerpunktiem runājot. Es neiesaku tos likvidēt. Tieši otrādi. Ir jābūt vietai, kur atbraukt ģimenes ārstam un pieņemt apkārtējos pacientus.
– Bet ģimenes ārstam ir paredzēts tikai viens palīgs – medmāsa vai feldšeris. Kā ir Rīgā?
– Mums vēl atsevišķi slimokase algo 400 medicīnas māsas 18 teritoriālajos dienestos. Uz katriem 2000 iedzīvotājiem strādā viena primārās veselības aprūpes māsa. Viņas iepazīstas ar katru cilvēku savā aprūpes rajonā un bieži vien palīdz apzināties problēmas. Gan veselības, gan sociālās. Konkrēts piemērs. Daudzbērnu ģimenē medmāsa ievēroja, ka tēvs klepo. Viņa nosūtīja cilvēku uz tuberkulozes pārbaudi. Aizdomas apstiprinājās. Cilvēks ārstējas. Bet infekcijas slimība varēja izplatīties visā ģimenē. Tādu piemēru ir daudz. Medmāsas pamana un palīdz ārstēt veciem, slimiem cilvēkiem smagus izgulējumus. Medicīnas māsa ir padomdevējs ģimenēm ārsta izvēlē, medicīniskos, sociālos un juridiskos jautājumos. Par māsu dienestu iedzīvotāju atsauksmes ir tikai labas.
Agrāk bija tāds izteiciens – “eju pagulēt slimnīcā”. Kļūda. Uz slimnīcu iet ārstēties, nevis pagulēt. Gulēšanai ir viesnīcas un sanatorijas. Tagad slimnīcā vairs neguļ. Izrakstīt var ātrāk. Ja pacientam vēl vajadzīgas procedūras vai injekcijas, tad medicīnas māsa veic nepieciešamās medicīniskās manipulācijas. Pacienti šai medicīnas māsai par to papildus neko nemaksā.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Andris Glāzītis.
Dzimšanas laiks, vieta: 1949.gada 10.augustā Madonā.
Izglītība: 1985.gadā ar izcilību beidzis Rīgas Medicīnas institūtu ar specializāciju psihiatrijā un narkoloģijā.
Profesionālā biogrāfija: strādājis par sanitāru Tirzas, Gulbenes, Cēsu slimnīcās, bijis Republikāniskās narkoloģijas slimnīcas galvenais ārsts, Bauskas rajona centrālās slimnīcas galvenais ārsts, Rīgas domes Veselības pārvaldes priekšnieks, četrus gadus ir Rīgas novada slimokases direktors.
Ģimenes stāvoklis: precējies, ir divu dēlu un meitas tēvs un divu mazbērnu vectēvs.
